Ir cilvēki, no kuriem ir viegli un patīkami mācīties. Taču katram ir sava nežēlīgo skolotāju grupa, kas pārbauda tavu izturību.
Tas, kurš mācīja, ka pasaulei nav jāatbilst tavām cerībām, visticamāk, tavas gaidas neattaisnoja. Jo agrāk tavā dzīvē tas notika, jo grūtāks bija uzdevums. Tavs ne viņa.
Tas, kurš tevi pamodināja no dziļa miega, iespējams, izdarīja to pēkšņi un asi. Nepavisam ne tā, kā mamma tevi modināja uz bērnu dārzu. Ja tu nedzirdēji mierīgu balsi, nācās sadzirdēt caur pārdzīvoto šoku. Naivuma zaudēšana dārgi maksā, ja tu izvēlies dzīvi.
Tas, kurš parādīja, ka citi nav tādi kā tu, visticamāk, palika nesaprotams. Tas, kurš paplašināja tavu redzesloku, acīmredzami neiederējās tavā pasaules redzējumā.
Tas, kurš tev iemācīja patstāvīgi izjust sāpes, visticamāk, neatstāja iespēju parunāties. Tu pat nezini, kas ir labāk: skumt par attiecību nāvi vai satikties ar dzīvo, atduroties atkal pret vienaldzības sienu.Kliegt uz citu, tas pats kā kliegt tukšumā. Skatīties taisni sejā un satikties ar prombūtnes skatienu. Sist un iekost kā to dara traks suns, bet pat tad tu nespēj satikties. Kļūsti par izdzēstu kontaktu un nelasītu ziņu.
Tas, kurš tev iemācīja piedot no sirds, visticamāk, neprasīja piedošanu. Varbūt viņš pat nesaprata, par ko tev atvainoties.
Tas, kurš tev iemācīja, ka melot nav vērts. Visticamāk tevi pievīla un ne vienu vien reizi.
Tas, kurš tev iemācīja būt pacietīgam, iespējams, bija nepacietīgs. Iespējams, pat neciešams.
Tas, kurš tevi iemācīja rīkoties pēc sirdsapziņas, visticamāk, rīkojās saskaņā ar likumu. Un tev kļuva skaidra atšķirība.
Tas, kurš iemācīja tev līdzjūtību, iespējams, pēc tās ļoti alka. Ne velti, izņemot līdzjūtību, nekas vairs nepalīdzēja.
Tas, kurš norādīja tavas vājās vietas, visticamāk, sāpināja.
Tas, kurš tev iemācīja sevi aizstāvēt, iespējams, tev sita pirmais.
Tas, kas iemācīja pieņemt sitienus, visticamāk, sita tev spēcīgi.
Tas, kurš iemācīja tev atbildēt uz jautājumiem, visticamāk, tev atstāja daudz neatbildētu jautājumu.
Tas, kurš atspoguļoja tavus trūkumus, visticamāk, tev nepatika.
Ir bezjēdzīgi jautāt: “Kāpēc?”, un jebkuš cita “kāpēc” jums var nešķist pietiekami nozīmīgs, ja tu nezini, no kādiem dziļumiem tas cits ienāk.
Ir grūti sajust, atzīt un skaļi izteikt pateicību, radušos no neiespējamā. Grūti pirmo reiz, un pēc tam ar vien vieglāk. Nevajag meklēt nežēlīgus skolotājus. Viņi parādās paši, kad būs nepieciešams.
Viss, ko tu vari darīt, ir – iziet cauri tukšuma sienai sevī, iznirt caur dziļumiem otrā pusē un pārveidot sāpes spēkā.
Katrs no mums, nonākot līdz savas iekšējās elles robežai, nākas izdzīvot kā mākam. Un tad, arī tu kādam, negribot, kļūsi par nežēlīgu skolotāju. Atliek būt līdzjūtīgam pret citu cilvēku iespējām. Jo viss mainās, ja esam godīgi, tuvojamies pamazām ar atvērtu sirdi. Un naids atkal kļūst par mīlestību, mūžīgi savienojot mūs kaut kur dziļumā, neskatoties uz dažādiem ceļiem un biogrāfijām.
Aglaya Dateshidze
Pateicībā!
Antra Sloka ©