Izvēles dzīvē. Lai kaut ko gūtu – no kaut kā jāatsakās
2015. februāris
“ Ja man būtu mazs dēls, vecumā, kurā viņš spētu mani saprast, un, ja pienāktu mana pēdējā stunda, es viņam teiktu: “neatstāju Tev ne mantu, ne stāvokli, ne vērtslietas, bet zinu, kur apslēptas vērtības, kas darītu Tevi bagātāku, par visiem pasaulē, tās ir Tavas, un nepateicies man par tām – tā Tu pasargāsi savu dvēseli no briesmām būt parādā cilvēkam; šī bagātība ir aprakta Tavā dvēselē: tā ir izvēle – “vai nu – vai arī” tiesības, kuras cilvēku padara varenāku par eņģeļiem.”
Filozofs S. Kirkegors (1842.)
izdarīt savu izvēli: - vai nu – vai arī
Mēs iespējams pat neapzināmies, cik daudz izvēles mēs izdarām katru dienu. Tās ir tās mazās ikdienišķās: - kā piepildu savu laiku darbā, attiecībās, kad esmu viens; – ko izvēlos domāt, teikt, darīt vai nedarīt; - kādā veidā izvēlos apmierināt savas vajadzības. Un, tad ir arī lielākas izvēles, kuras ved uz daudz lielākām pārmaiņām, kur mainās situācijas, darbs, dzīves vieta vai cilvēki tavā dzīvē. Un ne vienmēr mums viegli izlemt šo – vai nu – vai arī.
Kad mēs savā dzīvē stāvam šajās izvēles krustcelēs, tad visbiežāk blakus nostājas bailes, kas ausī klusi čukst, ja iesi pa labi, vari kļūdīties, un tas varbūt būs tavs nepareizais ceļš. Ja iesi taisni, varbūt ka neizdosies, tas, ko vēlies un tu nebūsi laimīgs. Ja iesi pa kreisi, zaudēsi to, kas jau ir, iespējams, būsi vientuļš un Tevi nesapratīs un atstums. Ko darīt, ja palikt tepat vairs nav iespējams, tai pašā laikā, priekšā ir biedējošā neziņa?
kaut ko gūt
lai būtu droši, mierīgi, laimīgi
Daudz vieglāk mums ir izdarīt izvēli, kad tas, ko izvēlamies, sakrīt ar mūsu
apkārtējās pasaules un līdzcilvēku uzskatiem, priekšstatiem un pat vēlmēm. Mums ir daudz vairāk atbalstītāju. Mēs no priekšgājējiem zinām, ka tas ir pareizākais un labākais ceļš. Un tad mēs dodamies pa tiem pašiem ceļiem, un apmierinām savas vēlmes un vajadzības, pēc izglītības, karjeras, komforta, paradumiem, attiecībām un dažādām lietām... katra jauna pieredze mūs attīsta un pilnveido, taču ne vienmēr tas ir Tavs esības ceļš.
Ir nācies dzirdēt no jauniem cilvēkiem, kas griezušies pie manis, vienu un to pašu frāzi: “man bail, ka nomiršu, bail, ka nepaspēšu”, to visu plašāk papētot, atklājas bailes no dzīves, kuras stindzina un ieved tādā kā strupceļā, pat panikā, kur cilvēks vairs nespēj darīt neko. Stāvot tik daudzu vēlmju un vajadzību priekšā, liekas, ka viss ir vajadzīgs – laba izglītība, labs darbs, labs mājoklis un labas attiecības, un tad vēl daudz kas. Un viss uzreiz.
Ja esam ar “biezāku” ādu, un mums ir vairāk enerģijas un mērķtiecības, tad mēs iegūstam gan labu izglītību, darbu, attiecības, mājokli ģimeni, bērnus, un daudz visādu lietu un mantu. Mums veidojas paradumi, un it kā ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs, pat vairāk, arī tas, ko vēlamies, bet... nez kāpēc, kādam no mums ar to visu nepietiek. Uzmācas trauksme, nemiers un neapmierinātība, un reizēm jūtamies tik vientuļi un tukši. Un atkal gribas kaut ko gūt, iegūt, sasniegt, un atkal mēs apmaldāmies šajā iespēju labirintā.
Dalailama ir teicis: “mūsu uzdevums ir mācīties būt laimīgiem!” Un tad mēs sev vaicājam: Kāpēc es neesmu laimīgs? Vai tā bija mana izvēle, vai tas ir mans ceļš? Vai tas ir mans uzdevums dzīvē? Kā izzināt savu ceļu, sajust, kas man ir vajadzīgs, un no daudzajām izvēlēm izvēlēties savējo? Kas notiks, ja izvēlēšos apzināti, no sirds un dvēseles? Šie ir jautājumi, ko kāds sev izdot tikko beidzot skolu, kāds ap trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadu vecumu, jūtot iekšēju nemieru par sevi vai savu dzīvi. Nav svarīgi, kad šie jautājumi radušies, svarīgi, ka tie pie mums atnākuši, jo šis ceļš ved pie sevis.
Kā man būt laimīgam?
Tiekšanās pēc drošības un pieķeršanās ideāliem, priekšstatiem, uzskatiem un lietām neved pie laimes. Jo tad kļūstam par patērētajiem un pieprasītājiem. Ja stundām domājam par pagātnes notikumiem, sevi graužam, vai aprunājam citus, neviens no malas neko nedarīs, lai mūsu dzīvi padarītu tādu, kādu to vēlamies izdzīvot. Tikai apzinoties un uzņemoties atbildību par sevi, savām domām, vārdiem, rīcību, mums ir iespējas veidot savu laimīgo dzīvi.
Uzliec sev par uzdevumu vienu dienu, pēc tam vienu nedēļu izvairīties no kritikas, gaušanās, aprunāšanas un žēlošanās!
Ja mūsu dzīvi salīdzina ar pasakas stāstu, tad vislielākais briesmonis, ar kuru būtu vēlams sadraudzēties, lai mūsu pasaka laimīgi beigtos, - ir bailes.
Tas no kā jūs visvairāk baidāties, jūs visvairāk vēlaties.» S.Kirkegors
bailes
Neapzinoties sevi, savu atbildību, mēs mēdzam dzīvot ilūzijās, mānīt paši sevi, savās domās dzīvojam pagātnē vai sapņojam par nākotni, un nenovērtējam katru šo dienas mirkli. Mūsu bailes ir tās, kuras ne tikai mūs pasargā no nedrošības, tās parāda arī to uz kā nepieciešams būtu tiekties, lai sevi attīstītu. Rolando Toro, /biodanza metodes radītājs/ bailes iedalīja četrās lielās grupās:
1. bailes dzīvot: te varētu runāt par bailēm no autoritātēm, kritikas, agresijas, nosodījuma, bailēm izteikt savu viedokli, būt atstumtam, nepiederīgam, priecāties, pateikt NĒ, uzvesties bērnišķīgi, būt brīvam, novecot, ieviest ko jaunu un bailēm no dzīves.
2. bailes izpaust sevi: bailes pārkāpt robežas, uzdrīkstēties «aizliegto», kļūdīties, dejot, dziedāt, runāt vairāku cilvēku priekšā, izpaust savas jūtas, būt apsmietam u.c.
3. bailes mīlēt: bailes būt mīlētam, no tuvības, no intimitātes, no atstumtības, bailes būt nodotam, atdoties, ziedoties, bailes no vientulības, pieķeršanās, uzsākt vai pārtraukt attiecības, bailes no seksualitātes un baudas.
4. bailes no pirms sākotnes: no tumsas, augstuma, dzīvniekiem, haosa, nespējas kontrolēt, no netīrumiem, slēgtām telpām, ekstāzes u.c.
Visas šis bailes mums traucē izjust dzīvi, dzīvot laimīgi un izdarīt savu izvēli.
Ja mēs savas bailes uztveram kā savu pasaku briesmoni un labvēli, kas palīdz mums izaugt, pilnveidoties un attīstīties, tad ar to jārēķinās, ka bailes nezudīs, kamēr turpināsies mana izaugsme. Mēs tiksim galā ar vienām, un pēc kāda laika uzradīsies nākamās bailes. Atbrīvoties no bailēm var vienīgi rīkojoties, un tas ir vienīgais veids kā justies labāk.
Sastopoties ar savām bailēm mums arī ir iespējas izdarīt izvēli:
Vai nu – izvēloties sāpes, sev sakot: “es nevaru, tas ir pārāk grūti, es esmu bezpalīdzīgs, tas nav mans, varbūt kaut kad, tā ir mūžīga cīņa”
Vai arī – izvēloties spēku, sev sakot: “es mēģināšu, tā ir iespēja, es rīkošos, tā ir mana atbildība, tas ir interesanti, tā būs jauna pieredze.” Ja es izvēlos spēku, es izvēlos apzināties savas bailes, un ar tām strādāt, tas nav viegls ceļš, taču tas vienmēr nes gandarījumu un dzīves spēku, un zaudējam kādas bailes no lielā saraksta.
Sperot jaunus soļus, mēs noteikti iegūsim, ja apzināsimies, un būsim gatavi, ka varam kļūdīties un kaut ko zaudēt.
no kaut kā atteikties
Iedomājies, ka tavs skapis ir pilns, un tu vēlies vēl ielikt kādu jaunu lietu, tad lai to tur ieliktu, tev būs, kas jāizmet vai jāatdāvina, vai nu ļoti, ļoti jāsaspiež, jau esošās lietas skapī.
Cilvēks arī ir veselums. Pat mācoties ēst pašam ar karoti, mums jāatsakās no mātes krūts. Aizejot savā pastāvīgā dzīvē, atsakāmies no siltās ligzdas, kur tikām pabaroti. Dodot laiku kādai vienai nodarbei, atņemam to kādai citai. Tikpat svarīgi ir apzināties, ka mēs katrs maināmies, un pasaule mainās. Viss ir mainīgs, un nekas nav mūžīgs. Mums katru dzīves mirkli jāapzinās, kas ir tas svarīgākais šobrīd. Tāpēc ļoti būtiski ir mācīties izjust un sajust sevi, kas ir manas vajadzības, un būt patiesam pret sevi.
Ja mūs neapmierina esošā situācija, ir jāapzinās, ka, tiklīdz kaut ko mainīšu sevī, sākšu rīkoties, mainīsies esošā situācija un viss apkārtējais. Un ne vienmēr mēs varam paredzēt tieši kas. Jā, iespējams uz mani dusmosies, atstums, kritizēs, nosodīs, es nebūšu vairs atbilstoša un piederīga. Taču, ja uzticēšos sev savai sirdsbalsij, skatīšos acīs bailēm, un speršu soļus uz priekšu, es izkļūšu agri vai vēlu no šī nepatīkamā meža. Ja uzticēšos sev, ieklausīšos un sajutīšu, redzēšu, dzirdēšu apkārtējo vidi, man būs arī iespējas satikt arī tos cilvēkus, kas mani atbalstīs, sapratīs, sasildīs un iedos tieši to, lai ietu tālāk. Ja pieķersimies ar abām rokām esošajam, mēs atkal netiekam savā attīstībā uz priekšu. Jo mēs esam kā upes, kas plūst un mainās savā dzīves tecējumā, ja stāvam uz vietas, tad pārvēršamies par smakojošiem dīkiem un sāk slimot mūsu ķermeņi.
Mēs attīstāmies fiziski un intelektuāli, sociāli, emocionāli un garīgi
un šis visas sfēras ir saistītas savā starpā, un viena otru ietekmē. Un mums jebkurā vecumā ir par to jāpadomā, un jāpazinās, ka tām jābūt līdzsvarā, ja vēlamies dzīvot pilnvērtīgi un bagātīgi savu dzīvi. Dodot tikai sev intelektuāli, mēs varam aplaupīt savu fizisko ķermeni un nebūt ar to kontaktā. Rūpējoties par savu labklājību, pēc mīlestības raud mūsu garīgā un emocionālā joma.
Katrai izvēlei ir savas sekas. Katrai izvēlei ir savi ieguvumi un zaudējumi. Ja es uzticos sev, un sekoju savai sirdsbalsij, tā mani aizvedīs tur, lai es nodzīvotu savu dzīvi pilnvērtīgu.
Vēl ir vērts savā dzīves pasakā, savu izvēles sarakstā iekļaut ticību, pacietību un pateicību. Tā pamazām palīdz uzticēties pasaulei, un tad atnāk tieši tas, kas šobrīd ir vissvarīgākais.
Antra Sloka ©