Ir labi, ja to zini. Bet arī tad gadās brīži, kad nav skaidrs, kur tas pazudis.
ŽURNĀLAM “Annas Psiholoģija”
Teksts Zane Strūberga
Konsultē
ANTRA SLOKA-JAKOVĻEVA, psihoterapeite
Tādu cilvēku, kas jau dzīves sākumā skaidri un nepārprotami zina, kā sevi dzīvē realizēs, ir ļoti maz. Vairums ilgu laiku pavada, cenšoties saprast sevi, ieraudzīt savas dzīves aicinājumu un jēgu, atrast savu iekšējo dzinēju. «Aicinājums ir tas, kas dod dzīves izjūtu, garšu, prieku par dzīvi. Tas ļauj mums patiesi piedalīties savā dzīvē, kaut ko radīt šī vārda visplašākajā nozīmē», saka Antra Sloka-Jakovļeva, piebilstot, ka tam, vai to darām, nav tiešas saistības ar mūsu profesionālajām izvēlēm.
Pašrealizācija darbā
Mūsdienu pasaulē cilvēki, kas spējuši savus sapņus ietvert taustāmā, materiālā formā, un ar to vēl nopelnīt naudu tiek rādīti par piemēru citiem. Šādas pašrealizēšanās caur ienesīgu darbu glorificēšana citus var iedvesmot, bet citos radīt nomāktību, mazvērtības izjūtu. Cilvēks var noskumt, jo: tas nav un nebūs stāsts par mani. Bet tādiem arī nav jābūt stāstiem par visiem, ir pārliecināta psihoterapeite: «Lai cilvēks gūtu prieku no pašrealizācijas, tam nav jānotiek publiski un tam nav jānotiek darba laikā. Viņš var doties uz savu ikdienišķo darbu, labi to padarīt, nopelnīt naudu un, pārnākot vakarā mājās, pievērsties tam, kas viņu piepilda un piešķir viņa dzīvei īsto garšu. Svarīgāk par to, kurā laikā un kādā veidā cilvēks to dara, ir tas, vai viņš vispār to dara. Patiesībā mums katram ikdienā ir veidi, kuros sevi realizējam, par to pat nenojaušot. Citam dzīves aicinājums var būt vienkārši tiekties dzīvot saskaņā ar sevi, citam auklēt bērnus, citām – kļūt par labāku, apzinīgāku cilvēku. Visiem arī nav jāglābj pasaule vai jādara lielās lietas, par kurām raksta vēstures grāmatās.»
Austriešu psihoterapeits un neirologs Viktors Frankls savulaik ir teicis, ka katram cilvēkam ir trīs dzīves virzieni, kuros viņš var meklēt dzīvei jēgu. Viens no tiem ir attiecības, otrs – radoša darbība vai darbs, savukārt trešais ir attieksme. Un, protams, darbs aizņem lielu daļu no dzīves, tādēļ ir svarīgi, lai tas ir patīkams un, lai ir motivācija tajā pilnveidoties un sasniegt labus rezultātus, pat, ja galvenais dzīves aicinājums ir ārpus tā.
Ja nekur nejūti aicinājumu
«Ir tādi periodi dzīvē, kad pašrealizācija nav aktuāla, jo dzīve aicina mūs sakārtot pamatlietas. Lai mēs spētu sevi realizēt, pašiem dzīves pamatiem jābūt stabiliem. Ja mums ir labi ienākumi, esam paēduši, mums ir sakārtotas attiecības, tad varam domāt par veiksmīgu pašrealizāciju. Šāds secīgums ir loģiska un dabiska cilvēka izaugsme,» atzīst psihoterapeite.
Tai pašā laikā – tā ir cilvēka būtība savas dzīves laikā nemitīgi atgriezties pie jautājuma par aicinājumu un dzīves jēgu. Tiekties uzzināt patiesību – kas esmu un kāpēc esmu. Taču nereti maldīgi to meklējam ārpusē. Centieni pēc labākas karjeras, skaistākas mājas un eksotiskāka ceļojuma aizved tikai pie jaunu baudas un varas meklējumiem. Un šī pārpilnība, paradoksāli, bet liek izjust tukšuma sajūtu. Rodas atkal nemiers un trauksme, kas rada atkal un atkal jaunas vēlmes, un tāpat nav gana.
“Izeja ir jāmeklē sevī, izzinot sevi, izzinot šo tukšumu, lai cik biedējošs tas nebūtu. Jo tajā tukšumā /sevī/ ieskatoties, iespējams, ieraudzīsim, ka esam sevi mānijuši, neesam bijuši pret sevi patiesi un pret citiem izturējušies kritiski un negodīgi. Visticamāk, tad dzīvē kaut ko būs jāmaina. Tādēļ reizēm cilvēks izlemj palikt ar šo pierasto tukšuma sajūtu un neapmierinātību, nevis atver tās aizvērtās durvis, lai paskatītos, kur tās viņu aizvedīs.”stāsta Antra Sloka-Jakovļeva.
KĀ ATRAST SAVU AICINĀJUMU
*PSIHOTERAPIJA. Tev šajā ceļā vajadzīgs labs palīgs –
psihoterapeits, bet darbs būs jāveic pašam (-ai).
*MEDITĀCIJA. Viena no metodēm, kā izkāpt no histēriskā skrējiena pēc veiksmīgas un piepildītas dzīves, un ieskatīties dziļāk sevī. Visiem skeptiķiem derētu kaut reizi to pamēģināt, katrā ziņā tiem, kas nejūt dzīves piepildījumu par spīti tam, ka it kā viss ir kārtībā, šis ir viens no drošajiem ceļiem, uz kura meklēt atbildes.
*SKOLOTĀJS. Daži meklē savu īsto dzīves skolotāju un arī atrod.
*PAŠPALĪDZĪBAS TEHNIKAS. To ir daudz, šoreiz sīkāk par vienu. To savā emuārā kā tehniku, ar kuras palīdzību ikviens var nonākt līdz izpratnei par savu patieso aicinājumu, apraksta pašpalīdzības grāmatu autors amerikānis Stīvs Pavlina. Viņš uzsver, ka tad, kad esi atradis īsto dzinējspēku, kas virza tevi uz priekšu, jāatrod laiku un iespējas to realizēt. Un tā, protams, ir grūtākā šī uzdevuma daļa – uzdevums visai dzīvei. Bet, lūk, kas jādara sākumā:
1. Paņem baltu lapu un rakstāmo vai atver tukšu Word dokumentu datorā.
2. Lapas augšpusē uzraksti: kas ir mans dzīves galvenais aicinājums?
3. Uzraksti pirmo atbildi, kas iešaujas tev prātā. Tam pat nav jābūt pilnam teikumam, varbūt tas ir tikai viens vārds vai aprauta teikuma daļa.
4. Atkārto trešo soli tik ilgi, līdz uzrakstītais tev liek izjust spēcīgu saviļņojumu, varbūt pat raudāt.
Sākumā uz lapas rakstītais būs prāta konstrukcijas, atmiņas, uzslāņojumi, citu gaidas. Iespējams, tas būs teikums – dzīvei nav jēgas, vai kaut kas tamlīdzīgs. Vajadzīgas ilgāks laiks, lai caur to visu izlauztos un sāktu nākt īstā informācija. Kādam šī uzdevuma izpilde prasīs 15 minūtes, citam – stundu vai pat vairāk. Arī uzrakstīto vārdu un teikumu var būt ļoti daudz, pat vairāki simti. Pieraksti arī tos teikumus, kuri atkārtojas vai ir ļoti līdzīgi jau uzrakstītajiem. Tāpat pabīdi malā vēlmi pārtraukt šo uzdevumu, jo kādā brīdī tāda visticamāk uzradīsies. Daži no teikumiem atnāks līdz ar lielāku saviļņojumu – tos vari atzīmēt, jo tie ir daļa no galvenās atbildes.
Antra Sloka ©