Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļas vietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi bija uz cietas grīdas iekārtojušies, vecākais no viņiem ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais eņģelis pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja : „Ne vienmēr ir tā, kā liekas”.
Nākošajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija pašiem un nolika gulēt savā gultā.
No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa sievu gaužām raudām. Vienīgā govs, kas bija viņu ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.
Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāva, lai tā notiek:„Pirmajā ģimenē bija viss un tu viņiem vēl arī palīdzēji;
otrā ģimenē bija trūcīga, bet labprāt mūs uzņēma, bet tu pieļāvi, lai viņu govs nomirtu.”
„Ne vienmēr ir tā, kā liekas” - atkal atbildēja vecākais eņģelis. „Kad mēs gulējām aukstajā pagrabā es ievēroju , ka sienā ir apslēpta manta. Bet tā kā mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā, lai viņi neko neatrastu.
Tad, kad mēs gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas. Un es piedāvāju sievas vietā govi. Redzi, ne vienmēr ir tā, kā liekas”.
Dažreiz gadās tā, ka ne visas lietas notiek, kā gribētos vai kā tām vajadzētu notikt.
Bet ja tev ir ticība, tad tev jātic arī tam, ka ikviens rezultāts ir domāts tev un tavam labumam.
Bet par to tu vari arī kādu laiku nezināt…
Daži cilvēki ātri ienāk mūsu dzīvē un tik pat ātri no tās pazūd.
Bet daži ienāk kaut vai uz mirkli – un top par mūsu draugiem un paliek par tādiem, atstājot ļoti siltas atmiņas mūsu dvēselē. Un tad maināmies arī mēs paši, jo esam atraduši īstu draugu.
Vakardiena ir vēsture. Rītdiena – noslēpums. Šodiena- tā ir dāvana ( ne pa velti angļu valodā tagadne un dāvana ir „a present”).
Man liekas, ka tas ir kaut kas īpašs – dzīvot un prast novērtēt katru izdzīvoto mirkli. Tas taču nav ģenerālmēģinājums!
Antra Sloka ©