Decembris ir mans mēnesis, tajā mainās mans gadu skaitlis.
Šis gads ir īpašs, jo aiz muguras noieti seši gadu desmiti, un no tiem pēdējie dejoti kopā ar biodanza dejotājiem. Gribas man to vai nē, es pāreju septītajā gadu desmitā. Dzīve šajā laikā dāvājusi man gan neskaitāmas (arī sāpīgas) mācības, gan lutinājusi ar neaprakstāmām, skaistām un burvīgām pieredzēm. Un, tad kādu rītu, mostoties, sapratu, ka deja - biodanza ir lielākā dāvana, kas ar mani ir noticis.
Izjūtu pateicību no sirds par šo ekskluzīvo iespēju būt biodejas skolotājai, kā arī esmu pārliecināta, ka satiktie cilvēki šajā laikā ir kā unikālas pērles, kas atstājuši pēdas manā dvēselē, mani dziedinājuši, atklājuši un veidojuši.
Katrs no mums, dejojot, esam mācījušies mīlēt.
Deja mani uzrunājusi garajā dzīves ceļā vairākkārt. Kad biju pavisam maza un gāju dārziņā, audzinātāja pamanīja manu prieku dejot un pasākumos bieži uzticēja dejot galvenās lomas. Vēlāk deju kolektīvu kā mans vaļasprieks un VEF kultūras skatuve par manu izpausmi, vairākos deju pulciņos un. Kad pasaulē nāca manas meitas, es deju mīlēju caur viņām, un nereti slaucīju asaras, kad meitenes dejoja. Vēlāk, bērniem pieaugot, es meklēju ceļu pie dejas atkal un nedaudz mācījos balles dejas, flamenko , bačatu , apmeklēju vairākas deju terapijas grupas, taču tālāk par mācīšanos nekur netiku, līdz tai dienai, kad pie manām kājām nokrita buklets par biodanza.
Tas sākās 2013. gada pavasarī. Kādā kārtējā psihoterapijas seminārā manai kolēģei no somas izkrita bukletiņš ar uzrakstu - biodanza. Es to pacēlu un, sakot atklāti, vīpsnājot izpētīju. Atkal kāda pašizziņas metode, nodomāju, un diezgan kritiski nopētīju bukletiņa jauna dizaina un tekstu. Tomēr kāds iekšējs impulss mani mudināja ieiet norādītajā mājas lapā un papētīt informāciju par šo biodanza vairāk. jo uz to, ka man ļoti daudz kas šajā lapā toreiz nepatika, aiziet uz kādu nodarbību mani pamudināja mājas lapā izlasītie vārdi: “Nav svarīgi, kas esam pēc profesijas un statusa ir svarīgi, ka esam cilvēki un varam ļaut sev izpaust dejā kā vēlamies. ”
Un tā es nokļuvu deju zālē, kur apmēram divdesmit cilvēku satiekoties apskāvās, smaidīja viens otram un ļāvās dejai tā vienkārši, kā sanāca. Acīmredzami, lielākā daļa nebija mācījušies un nemācēja dejot kā parasti uztveram tos, kas dejo. Taču visi jutās apmierināti un priecīgi, arī es. Pēc pirmās nodarbības, vienkārši nespēju nesmaidīt, mani bija pārņēmis draiska bērna rotaļīgs noskaņojums. Pie sevis vien nodomāju, cik dīvaini, ka cilvēki pilnīgi skaidrā prātā, pilnīgi bez alkohola, kopā ar svešiem cilvēkiem var tā lēkāt, dejot un priecāties. Daudz nedomājot, es pieņēmu šo dāvanu – mācīties par biodanza skolotāju, šodien to redzu kā Dieva – Dzīves aicinājumu uz deju. Tā es atkal sāku apmeklēt deju nodarbības un regulāri dejot, pamazām kļūstot par biodanza skolotāju. Un no 2016. gada 1. jūnijā sāku vadīt savu biodanza grupu.
Jo vairāk es dejoju pati un iedvesmoju dejot citus, es piedzīvojumu neaprakstāmu pieredzi, apjautu vārdiem nepasakāmo Dejas spēku un maigumu, kas ļauj atklāti sevī tik daudz patīkamā, gan patīkamā. Deja palīdzējusi mierināt un dziedināt pašai sevi tā dziļi, dziļi. Noteikti nebūšu vienīgā, kas apgalvo, ka biodanza dot drošību, dzīvot gribu, var iedrošināt uzdrīkstēties un radīt. Domāju biodanza nodarbības kaut kur līdzinās būšanai veselīgā ģimenē, kur ir gan “spēcīgais tēvs”, gan “maigā, mīlošā māte” un tie netverami ir klātesoši visiem tiem, kas dejai ļaujas. Ne velti vairāki dejotāji teikuši ka te jūtas kā mājās.
TIKAI DEJOJOT TU VARI ATMASKOT MĪTUS PAR DEJU UN DEJĀ MAINĪT PRIEKŠTATUS PAR DZĪVI.
Mācības biodanza skolā atšķiras no citām augstskolām. Sākotnēji mēs nelasām grāmatas un nerakstām mājas darbus, bet zināšanas gūstam caur ķermeni, daudz dejojot. Jā, pirmos divus gadus mēs tikai dejojam, apguvam biodanza teoriju caur deju, vairāk izzinām, iepazīstam paši sevi caur kustību, arī pieredzam izaicinājumu un pat krīzes gan dejā, gan dzīvē, bet tas viss, ja turpinām dejot, pāriet un palīdz paplašināt katram savu pasaules redzējumu, vedot pie sava autentiskuma – būt tam, kas esi. Tikai skolas gadā mēs mācāmies metodoloģiju un sākam īsti apzināties, ko jau esam iemācījušies jau caur ķermeni.
Nesen manās rokās nonāca Sintijas Vinstones-Henrī grāmata: “Deja — sakrālā māksla: kustību prieks kā garīga prakse.” (DEJA – sakrālā māksla – kustības prieks kā garīga prakse, Sintija Vintone-Henrija). Mans ķermenis vibrēja un sirds no prieka gavilēja, šo grāmatu lasot. Bija tā sajūta, ka autore raksta par visu to, ko arī es esmu domājusi, jutusi, izdejojusi, piedzīvojumus dejojot un vadot biodanza nodarbības. “Deja mūs savieno ar dzīves kustību,” saka Sintija un palīdz saprast dzīvi pilnīgāk, nereti bez vārdiem. Un es nevaru tam nepiekrist. Grāmata mani iedrošināja uzrakstīt savas pārdomas un atziņas.
Dejas praktizēšanu – tieši biodanza praktizēšanu, varu salīdzināt kā pagaru ceļojumu, kurā iespējas iepazīties ar vietējiem tālum iedzīvotājiem un pielāgoties viņu dzīves veidam; vai kā jaunu, biezu, aizrautīgu grāmatu, kas nonāk mūsu rokās, mūsu ierauj neierastā dzīves veidā, lasītais sasūcas mūsu šūnās un mēs pamazām, lai sāktu integrēt savā dzīvē. Kļūstam vairāk “redzošāki”, pieņemošāki un mīlošāki.
Vēlos te padalīties par tiem greizajiem uzskatiem, priekštatiem, pārliecībām par deju un dejošanu, ko savam ausīm man nācies dzirdēt no gudriem kolēģiem un cienījamies cilvēkiem. Esmu šad tad izjutusi gan izvairīšanos no sarunas par dejas jēgu, gan nevēlēšanos dzirdēt kaut ko vairāk par biodanza. Un tas mani mudināja rakstīt, izmantojot Sintijas Vinstones grāmatās minētās mītus, aicinājumu tajos ieskatīties dziļāk un vairāk atklāt vairāk dejas būtību.
Pirmais mīts – DEJOT IR NEĒRTI.
Domāju, ka daļā, kas ir mēģinājuši dejot, to apgalvo. Taču, kas slēpjas aiz mana neērtuma? Kāda doma ir mani apstādinājusi kustēties un sēdēt kārtīgi un rāmi? Bet, vai tev ir nācies pavērot mazus bērnus, kad skan ritmiska mūzika? Tie kustas pat tad, ja lāgā vē staigāt neprot. Bērns atļauj mūzikai ienākt savā mazajā ķermenī, kustas un pamazām izpauž sevi un caur kustību var vērot būt, autentiskumu, kas bērnam, nereti pazūd. Visticam tāpēc, ka ar laiku iemācāmies, kā ir pareizi kust, dejot un pareizi būt. Tad varam dzirdēt, ka cilvēki, kuri aicināti uz deju, saka: “Ko nu es, es taču nemāku, tas nav priekš manis, izskatīsies muļķīgi, ja dejošu”.
Lai gan dejot ir iespējams, pat jau nemāki, pat ja domā, ka tas ir muļķīgi un liekas, ka tas nav priekš tevis. Izaicinājums ir pārvarēt neērtības!
Mūsu dzimšanai izaugsmei, pārmaiņām – neērtības (pat ciešanas) vienmēr ir klātesošas izaugsmes. Uzdrīkstēties dejot ir iespējams, ja ieskaties savām emocijām tieši acīs – savam apmulsumam, satraukumam, kaunam, bailēm. Nosauc savas emocijas vārdā, ļauj tām būt un pavēro kā tās mainās. Ļaujoties dejai, tu piedzīvo sevi veselu – kopā ar savu ķermeni, un pamazām tu jūti, kā citiem atkāpjas un kustība savieno tevi ar tevi, ar, ar tavu dzīvi.
Otrais mīts. – NAV NEKĀDAS SAIKNES STARP DEJU UN GARĪGU IZAUGSMI.
Garīguma tēma mani ieinteresēja tajā laikā, kad no dzīves viens pēc otra aizgāja tuvi cilvēki un dzīvē ienāca vairāki mazbērni. Laiks, kad Covids apstādināja mūsu iknedēļas dejas nodarbības, karš, kurš sākās tepat blakus - Ukrainā un mana, ārstu diagnostika, diagnoze, tas viss lika vairāk izdomāties par dzīves jēgu, par garīgumu manā dzīvē un arī dejā.
Garīga izaugsme tieši tāpat kā fiziskā, intelektuālā un emocionālā ir mūsu personības attīstoša neatņemama sastāvdaļa. Garīgums apvieno abus, nereti, tik pretējus izaugsmes virzienus – būt pašam, individuālam, autentiskam, unikālam, kāds esi un – būt saiknē, veselīgā saiknē ar citiem un pasauli. Tiekšanās izaugt garīgi ir saistīti ar šo pretstatu apvienošanu. Skolās un sociālās iestādēs biezāk tiek cienīti skolēni, klausītāji, kuri interesē vairāk zināt, un pilnveidot savu intelektuālo daļu. Uzsvars tiek likts uz zinību apguvi, kas, protams, neapšaubāmi ir vērtīgi, un cienījami, ka mūsu intelekts sasniedz un sasniedz augstus IQ rādītājus. Vērtīgi arī tas, ka mēs iemācāmies atpazīt un vadīt savas emocijas. Attīstām, apzināmies un iemācāmies vadīt savu emocionālo pasauli. Tomēr liekot uzsvaru uz savu intelektuālo un emocionālo attīstību, daudzos gadījumos pazaudējam saikni ar ķermeni, ar savām sajūtām un jūtām. Tajos gadījumos ir grūti deju pieņemt kā savu garīgās izaugsmes līdzekli.
Jau pieminētās grāmatas autore Sintijas Vinstones-Henrī, viņas skolnieki un vēl citi dejas pētnieki, apzinoties cik svarīga ir garīguma loma cilvēces izaugsmē, pētījuši dejas saistību ar garīgumu un apraksta deju kā būtisku ikviena cilvēka darbību, kurā mūsu ķermenis ir centrālais elements un no tā šajā dzīvē nevaram šķirties, lai kā censtos. Intelektuāli bieži varam radīt sev apkārt ilūziju pasauli, ķermenis to atmasko, tas nemelo. Tāpēc deja palīdz atjaunot mūsu iekšējās tik trauslās saites ar sevi, savām sajūtām un dziļākām jūtām.
Trešais mīts – BRĪVI DEJOT NOZIMĒ BŪT NEPIEDIENĪGAM.
Tas nozīmē – nav, ko izrādīt savu ķermeni dejā, nu varbūt ja vienīgi tā skaisti. Mūsdienās vēl pastāv reliģiskas kopienas, kuras nepieļauj deju savos pasākumos. Deja liek ķermenim kustēties un tas tiešām var izskatīties muļķīgi, iespējams, pat nepiedienīgi, ja neesam mācījušies dejot. Ballītēs vai klubos reizumis atļaujamies padejot, taču parasti tad, ja esam lietojuši alkoholu. Un kāda vērtētāja acīs tas, visticamāk, ir nepiedienīgi. Ne reti dzirdēts: “Nu ar vīru es varētu dejot, bet ne jau ar svešu.” Vēl atceros, kad vēl pamatskolā gāju, skolotāja, ko ļoti cienīju reiz teica: “Dejot un teātri spēlēt jau skrien tie, kas neko prātīgu nevar iemācīties”. Vēl viens dzirdētais teikums, kas man iedūrās sirdī un diezgan ilgi kņudēja, adresēts tika man no kolēģes, zināmas psihoterapeites: “Kam tev to deju mācīties (domāts biodanzu), tā taču neko daudz nedos.”
Laikam jau tad, kad neesam pieredzējuši to, ko brīva deja var sniegt, mēs viegli varam kritizēt un nonievāt to. Taču, par laimi, pamazām sabiedrībā brīvā deja maina savus priekštatus par sevi. Manās rokās šogad nonāca vairāki pētījumi par brīvu deju, un deju kā garīgu praksi, kas apliecina dejas ietekmi, tās vērtīgumu. Arī Sintija Vinstones-Henrī savā grāmatā raksta: "Mums ir jāaizsargā deja, jāizstrādā likumi, piemēram, "Tev būs dejot”…Dejošana ir dabiska prieka izpausme, to kavēt nozīmē kavēt Dieva mīlestību”.
Ceturtais mīts – DEJOT NAV SVARĪGI.
Un iespējams tā tiešām ir, ja mēs nedejojam nemaz, ja esam aizmirsuši kā ir dejot un brīvi kustēties pa telpu, vai esam pat aizmirsuši, ka mums ir ķermenis un to, ka tieši ķermenī esam cilvēki kādi esam ar savu pieredzi un esam Veselums. Tie, kas nedejo visbiežāk pat nezin, cik dejot var būt nozīmīgi. Savukārt tie, kas dejo pieredzējuši dejas svarīgumu, izjutuši dejas būtību un zina, ka dejā ir dzīvības spēks un ne tikai. “Svarīgi ir nevis tas, kā jūs dejojat, bet gan tas, ka jūs dejojat” raksta Sintija, “kaut kas dziļāks, kas rodas no vēlmes un nodoma un atbrīvo Zināšanas Avotu jūsos”.
Tāpēc grāmatas autore, atmaskojot mītus rekomendē šos četrus ieteikumus, kuriem pilnībā varu piekrist arī es:
SAVIENOT ŠKIETAMI NESAVIENOJAMO.
Cik daudz gan dzīvē man un droši vien arī jums ir nācies šķietami nesavienojamo, piemēram,
dzīves piešķirtās vai pašas izvēlētās lomas – meita, māte, sieva, māsa, vecmāmiņa, dejotāja, biodanza skolotāja, psihoterapeite, kliente, kolēģe, draudzene, vedekla un droši vien vēl citas, ko nenosaucu.
Tieši mums nākas pašreizējās tāpat pretrunīgās daļas savā iekšējā pasaulē – to savu spēcīgo daļu ar pavisam vājo. To kura zina, kā jābūt – ar to, kura vienkārši mīl. Jā, vai esat izjutuši sniedzas emocijas, ko labprāt mazāk vai nemaz nesajustu, nepiedzīvotu un par kuru izpausmi esat izjutuši kaunu? Es esmu. Esmu pie sevis (savā stāvoklī) ilgstoši turējusi dusmas, neapmierinātību, skaudību, bezspēcību, skumjas un vēl citas emocijas, un tad tās visnegaidītākā brīdī ir izlauzušās no manis. Vai ar jums līdzīgi noticis?
Iespējams, tieši tāpēc, dzīve mani aicinājusi mācīties psiholoģiju, psihoterapiju, iepazīt sevi un strādāt ar savu pasauli. Darbs ar sevi sākās ar psiholoģijas studiju laiku un, kā zināms, turpinās un droši vien turpināsies ejot tālāk savas dzīves ceļu.
Laikā, kad pie manis atnāca biodanza, pamanīju, ka manī dzīvo tie “divi” - Viens ir tas lielais “Vērtētājs”, spēcīgais, neatlaidīgais, mērķtiecīgais, drosmīgais, gribošais, varošais un zinošais, - Otrs ir daudz maigāks, siltāks, devīgāks, redzīgāks, labestīgāks, līdzcietīgāks, jūtīgāks un mīlošāks. Man tos abus “divus” nereti, tolaik bija neiespējami savienot. Bija cerība, sākot no dejot, savā vēlmju sarakstā ierakstīju: “Vēlos sevī savienot savu tīkamo pusi ar to, kas netīk. Vēlos, lai sadejojas mans spēks ar manām vājībām. Vēlos savienotprātu ar sirdi. Vēlos vairāk tikai savu ķermeni un vienkārši BŪT.”
Un pēdējos desmit gadus es dejoju, dejoju un dejoju. Un pamazām kļūst par to, ko toreiz tikai vēlējos.
Dejā tāpat kā dabā viss ir iespējams. Viss ir vienots. Līst lietus, kaut kur nodārd pērkons, tad kokus purinot, nikni auro vējš, un turpat blakus no tumšajiem mākoņiem izlien un spoži spīd saule, mūs iepriecinot ar krāšņu varavīksni. Dejā arī atklājam, ka mūsu iekšējā pasaulei ir tik daudz līdzību ar dabu.
Pamazām dejā mēs iepazīstam, pieņemami un iemīlam savas pretrunīgās daļas, savas ķermeņa reakcijas, savas emocijas un jūtas. Pamazām kļūst drošāk un atveras mūsu sirds gaisma un mēs sākam sevi un pasauli vairāk vērot un mīlēt. Un negaidīti atnāk iespēja – šķietami nesavienojamo.
Tā nu es te šūpojos,
Dzīves un Likteņa šūpolēs savās.
Starp dzīvi un nāvi,
Pagātni un nākotni.
Gaismu un tumsu.
Priekiem un bēdām.
Kā maza naiva meitene un
Lielā, viesa sieva.
Kā slimniece un
Dziedniece
Viss vienā … pateicībā,
Mīlestībā!
Antra Sloka-Jakovļeva 2024.gada decembris
Antra Sloka ©