RAKSTS//// 2024.gads
Antra Sloka-Jakovļeva
Eksistenciālā virziena psihoterapijas speciāliste, psiholoģe, biodanza skolotāja.
DEJA KĀ GARĪGA PRAKSE.
Kas ir garīgums un kāpēc cilvēkiem tas vajadzīgs – tie ir jautājumi uz kuriem atbildes ar vien vairāk meklē un publicē ne tikai garīdznieki, bet arī zinātnieki un mistiķi. Vēsturiski garīgums saistījās ar reliģiju, šajā gadsimtā vārds garīgums, garīgas prakses ienāk zinātnē un cilvēka ikdienā. Kāds to sauc par sevis atrašanu, kāds gluži pretēji par bēgšanu no sevis. Tai pašā laikā ir cilvēki, kas ar vien vairāk ikdienā praktizē garīgas prakses un secina, ka tās palīdz tikt galā ar ikdienas stresu un savstarpējām nesaskaņām attiecībās. Tās palīdz iepazīt, saprast un apzināties vairāk sevi, savas dzīves vērtības, jēgu un ne tikai. Garīga prakse dod iespēju cilvēkam garīgi augt, attīstīties, tas ir ceļš pie sevis, pie savas neapzinātās iekšējā spēka daļas, pie kaut kā augstāka – virs mums vai tepat klātesoša. Garīga prakse dod iespēju sevi atklāt. Tā ir iespējas satikties ar saviem Arhetipiem, ar Es daļu, kas mums patīk vairāk un mazāk. Garīga prakse dod iespēju iepazīt savu svēto, dievišķo daļu un skaidrāk apzināties savu esību, tai pašā laikā apzinoties, ka viss ir saistīts un pastāv kāds Augstāks spēks, kāds Lielais Avots. Izzinot un vairāk apzinoties savu attīstības ceļu atveras iespējas BŪT pašam.
Pilnveidojot savu profesionālo pieredzi painteresējos vairāk, kā garīgums izpaužas dejā un ko par to raksta pētnieki.
Garīgums un deja – ieskatoties vēsturē.
Jau gadu tūkstošiem senās tradīcijas izmanto deju kā metaforu, lai aprakstītu dievišķo. Deja jau no seniem laikiem palīdz iepazīt Svēto. Tā ir veids kā sazināties ar Lielo Avotu. Sengrieķu mitoloģijā varam atrast, ka Terpsihora ir viena no deviņām Apollona mūzām, dejas un dzejas aizbildne. Terpsihoras tēls tiek izmantots kā metafora ritmam un sakārtotai kustībai. Hinduismā Šiva ir viena no svarīgākām dievībām, kurš biežāk pazīstams kā Nataradža – dejotāju Ķēniņš vai Deju Kunga tēls. Šiva dejojot sagrauj veco un rada Visumu no jauna, kas atspoguļo došanas un ņemšanas pasaulīgo jēgu, mūžīgi pastāvošās pārmaiņas. Nataradža dejo aplī – zelta pilī Visuma centrā. Šī zelta pils personificē cilvēka sirdi. Vienā no indiešu himnām, kas apdzied Šivas deju, ir teikts, ka “dejodams viņš parādās šķīstajā sirds lotosā”. Attiecībām starp Šivu un viņa piekritējiem ir ļoti personisks raksturs. Šivas loma atbilst Svētā Gara lomai rietumu kristietības Trīsvienībā.[1]
Savukārt caur kristietības kontekstu uz Dievu kā Trīsvienību mūs aicina grāmata “Dievišķā deja”, kura iedvesmo dziļāk atklāt mums dievišķā noslēpumu, “…viss Dievā notiekošais ir plūsma, radikālas attiecības, pilnīga kopība starp Trim – mīlestības riņķa deja. Turklāt Dievs nav tikai dejotājs; viņš ir pati deja.” (11, 22). Ja Dievs ir Deja, kas ietver sevī trīsvienību un dod mums iespējas pārveidoties, kā to apraksta autori, tad – kā mēs kustībā un dejā varam satikties ar dievišķo?
Grāmata “Deja. Somatika un Garīgums” (Dance, somatics and spiritualities contemporary sacred narratives) ir pirmais apjomīgais zinātniskais darbs, kuru veidojuši vairāk nekā trīsdesmit ievērojami autori un praktiķi ar mērķi noskaidrot, kā sakrālie naratīvi/garīgums ietekmē pedagoģisko, izglītības un terapeitisko praksi. Sūzena Bauere (Susan Bauer) uzdod jautājumu: “Ko nozīmē “savienoties ar dievišķo” vai piedzīvot “garīgu dimensiju”? (9)
Ieskatoties zinātnieku darbos redzam, ka uz deju tie lūkojas no vairākiem skatu punktiem. Bioloģija aplūko deju kā ritmisku kustību, kā seksuālās enerģijas izpausmi, kā ģenētisku saikni ar dzīvnieku kustībām. Tā deju analizē kā sociokulturālu fenomenu, kā noteiktas spēles formu. Deja izveidota kā psiholoģiska pieeja, kuras pamatā ir uzskats, ka deju
veido ne tikai atsevišķas kustības, bet kustības kopumā, kas attiecīgi izpauž visa indivīda būtību. Savukārt psihoterapeitiskā pieeja dejai balstās uz bioloģiskām un sociāli psiholoģiskām dejas funkcijām, kā arī uz dejas nozīmi cilvēka un sabiedrības attīstībā apzināšanos. (5)
Droši vien katrs no mums, kaut reizi, mūzikas ritmā ir šūpojies vai lēkājis un atdarinājis kādu kustību tīši vai netīši. Tāpat, ieskatoties vēsturē, varētu teikt, ka “dejas atdarināšanas īpašības ir veicinājušas obligātās, izdzīvošanai nepieciešamās informācijas apguvi un nodošanu tālāk, sekmējot cilvēka evolūciju” (8, 24).
Garīgums palīdz mums atvērties šai dzīves kustībai, tas palīdz just savu dvēseles spēku, pieņemt izaicinājumus savai attīstībai un būt mums patiesi autentiskiem kādi esam savā dziļākajā būtībā. Dejai daudzos gadījumos var piedēvēt sakrālu nozīmi. Zināma dejotāja ir teikusi: “Deja tiek nodota augstākam spēkam.”[1]
Deja no garīguma aspekta sastopama jau senajos zīmējumos pirmatnējo cilvēku alās. Dejā cilvēks imitēja dzīvnieku, putnu un dabas varenības kustības. Kustības bungu ritmos, deja bija veids kā izrādīt pateicību un pielūgsmi Dievībām un Dabas spēkiem. Deja pirmatnējam cilvēkam palīdzēja savaldīt garus, ārstēt, aizdzīt slimības, kā arī veicina auglību un veiksmi ikdienišķās darbībās. (1)
Savukārt garīguma ietvaros ķermeņa tēma joprojām cieš no gadsimtiem ilgas kodificētas reliģiskās apspiešanas, karteziskā duālisma un puritānisma. Tādi teoloģiski termini kā “svēts”, “dvēsele” un “dievišķība” joprojām ir iesakņojušies sociokulturālās represijas un ideoloģiskās ķermeņa, prāta un gara nošķirtības koncepcijās (9). Tomēr pēdējos divos gadu desmitos pētījumi par garīguma fenomenu, tostarp deju kā garīgu praksi, sāk kļūt pieejamāki.
Apjomīgu pētījumu veikusi Elīna Kīfta (Eline Kieft), kurā apkopojusi vairāku autoru definīcijas par deju un uzmanību velta diviem aspektiem, kas sastopami definējot deju. Vienā gadījumā tiek uzsvērts dejas attiecību raksturs, otrā gadījumā tā ir radoša telpa, vide, kurā dejotājs var meklēt, atrast un radīt jaunu jēgu. Pētniece ir apkopojusi vairāku zinātnieku un praktiķu visizplatītākos pieņēmumus, kāpēc cilvēki dejo,piemēram, evolūcijas instinkti un bioloģiskās vajadzības; emocionālā atbrīvošana; psiholoģiskā un intelektuālā izpratne, pašizpausme, iztēle; piekļuve īpaša veida zināšanām; reliģiskā un kvazireliģiskā aktivitāte (ieskaitot pārejas rituālus, ekstātisku komūniju, gara apsēstību, piekļūšanu citām dimensijām, tiešu saziņu ar garu un dievišķo); sevis un grupas identitātes veidošana, reproducēšana un uzturēšana; dziedināšana (3).
Deju iespējams uzlūkot arī kā garīgu praksi. Piemēram, Juris Rubenis grāmatā “Starp divām bezgalībām”, kurā aprakstītas vairāk nekā simts iedarbīgas garīgas prakses apziņas paplašināšanai, pie kustību/fiziskām praksēm piemin arī deju, un caur savu uzdrīkstēšanos un ļaušanos dejai, apraksta savu dejas garīgo pieredzi (6).
Definēt un pētīt deju kā garīgu praksi ir mēģinājuši vairāki autori. Vintone-Henrī (Cynthia Winton-Henry), kura caur praksi atklājusi deju kā vienreizēju veidu kā izzināt Svēto. Savā grāmatā autore savienojot deju un reliģiju, neskatoties uz dažu baznīctēvu joprojām nosodošajiem aizliegumiem dejot, atmasko mītus un citē pirmavotus, kas atklāj dejas spēku. Viņa sliecas domāt, ka vēsturiski deja bija ļoti izplatīta kopēja lūgšanas forma, par kuru neviens neiedomājās, ka kādreiz tā tiks apdraudēta. Vinstone-Henrī saka: “Dejošana ir prieka dabiskā izpausme. To aizliegt nozīmē noliegt Dieva mīlestību.” (10, 16).
Jana Fišere (Jan Fischer) izstrādāja apjomīgu doktora disertāciju “Deja kā garīga prakse”. Izmantojot feministiskās un fenomenoloģiskās metodes, pētniece pētījusi būt-kustības pieredzi, kas tiek definēta kā jebkura veida dejas/kustību prakse, kas ļauj kustēties nenoteiktā, nestrukturētā, brīvā veidā koncentrējot uzmanību uz sevi un kustības pieredzi. Fišere aicina deju uzlūkot kā transpersonālu pieredzi, kas iekļaujas transpersonālās psiholoģijas lauka kontekstā un ietver visas personas līdzdalību. (2)
[1] Intervija ar Viju Vētru: https://www.youtube.com/watch?v=ciF8a1A1N-I
======================== 2. ==================================
Sūzena Bauere raksta par deju kā garīgu pieredzi, kuras laikā iespējams piedzīvot savienošanos ar “dievišķo”. Autore apraksta savu garīgo pieredzi, ko piedzīvojusi, izdejojot Legong deju Balī. Bauere iepazīst taksu, kas apzīmē dievišķo iedvesmu dejā. Taksu stāvoklis ļauj saplūst ar dievišķo, kurā cilvēka apziņa paplašinās un viņš kļūst pilnīgāk klātesošs, tādējādi ļaujot “kosmosa” spēkam ieplūst mūsos. Bauere iepazīst arī vairākus līdzīgus stāstus no citiem dejotājiem un secina, ka šos stāstus vieno attiecības ar neredzamo, ar to būtības sfēru, ko daudzās pasaulēs sauc par “garīgo”.
Pastāv vairākas pieejas, kā raudzīties uz deju. Mani vairāk interesēja deja kā garīga prakse un to vairāk ir aprakstījušas pētnieces - Sintija Vintones-Henrī, Sūzena Baueres un Janas Fišere.
Garīguma izpausme dejā.
Kā mēs varam atbrīvot vietu savas dejas svētumam? jautā Sintija Vintone-Henrī. Autore savā grāmatā Dance—The Sacred Art: The Joy of Movement as Spiritual Practice apraksta vienkāršus ieteikumus, ko svarīgi ievērot sagatavojot sevi dejas svētumam, lai praktizētu deju kā garīgu praksi. Kā svarīgākos autore min cieņas izrādīšanu dejai, sava ķermeņa sagatavošanu pirms dodamies uz deju, telpas apzināšanos, tērpa izvēli, iesildīšanos, kā arī uzmanības pievēršanu elpai.
Dejā ieguldītā attieksme – atvēršanās dejai kā svētumam, palīdz ieraudzīt dievišķā pastāvīgo atvērtumu. Caur Trīsvienības attiecībām grāmatas “Dievišķā deja” autori mums atklāj pastāvīgu aicinājumu uz deju, aicinājumu “sēsties pie Dieva galda,” un caur Jēzus tēlu “dodot mums iespēju saskatīt spogulī pašiem sevi, kļūt par sadraudzības mielasta dalībniekiem un piedalīties mūžīgajā mīlestības un kopības dejā” (11, 27). Minētās grāmatas autori mūs aicina paskatīties uz trīsvienību plašāk ārpus kristietības robežām. Hinduisma tradīcijā Dievam piemīt trīs īpašības:
sat (Esamība, visas esamības Pirmavots, ko kristietībā dēvē par Tēvu. Klusums. Nekas.),
čit (Apziņa vai zināšanas, Dievs Dēls kā Dievs mums blakus, kā ceļabiedrs caur atteikšanos un saņemšanas mistēriju.),
ananda (Prieks un svētlaime, dāvana no ne kurienes. Svētais gars, kas palīdz izrauties no mehāniskās domāšanas un iegūst spēju līdz radīt.).
Iepriekš minētās Dieva īpašības “sat, čit, ananda” - ir iespējams arī saskatīt dejas praktizētāju – Sintijas Vintones-Henrī, Janas Fišeres un Sūzenas Baueres – pētījumos par deju kā garīgu praksi, atklājot tās saturošos komponentus.
Sintija Vintone-Henrī vēstī, ka katrai dejai, ko ierosinām, ir savs nodoms, un tā var izraisīt konkrētu pieredzi un pārdzīvojumu. “Pareizais veids”, kā dejot, ir dejot sevi. Izaicinājums ir radīt vai atrast drošību, kas ļauj noskaidrot, ko tas nozīmē. Divpadsmitā gadsimta mistiķis Meisters Ekhards teica: “Dvēsele mīl ķermeni.” Kad sākam cienīt savas dvēseles dziļo intimitāti, ar savu fizisko būtību, mēs radām telpu Lielajai Mīlestībai mūsos. Kad ļaujamies savam oriģinālajam kustību veidam nākt ar vieglumu un prieku, mēs izstarojams spēku, ko bieži pat citi var saskatīt (10)Autore praktiski, dodot konkrētus deju aprakstus, dalās pieredzē, piemēram, lai veicinātu prieka atraisīšanu dejā, autore aicina sarūpēt labestības, radošuma un jautrības atslēgas, kā arī aicina dejot pat tad, kad ir grūti un uzlūkot deju kā atvērtu, ietilpīgu laivu, kas spēj nest visus mūsu aspektus, kamēr mēs šķērsojam dzīves okeānus un upes. Pētniece savā darbā mūs iepazīstina arī ar “Svētā liecinieka” konceptu. Svētais liecinieks ir galvenais elements, lai deja būtu kā garīga prakse. Autore turpina, ka ar Dieva atbalstu un reizēm arī ar Svētā liecinieka, mēs varam baudīt un izdejot garīgās disciplīnas, piemēram, dejot ar Svētajiem tekstiem. Lieciniekam ir būtiska loma dejas garīgajā disciplīnā, viņš dara vairāk nekā “tikai vēro”. Autore aicina paturēt prātā, ka Dievišķā klātbūtne labi skan tur, kur divi vai trīs ir sapulcējušies. Šādu aicinājumu lasām arī Mateja evaņģēlija 18. nodaļas 20. pantā: “Jo kur
============================= 3. =============================
divi vai trīs sapulcējušies manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mt.ev.18:20).[1] Svētās deju kustību savienības var uzplaukt arī tikai tad, ja esi tu un vēl viens cilvēks. Dejā svarīga ir arī cilvēciskā pieķeršanās, jo tā ir mūsu pamatvajadzība. Pieskāriens, apskāviens veido veselību caur apbrīnojamo neiroloģisko “programmatūru”. Pieskārienam ir universāls spēks, par kuru jau tūkstošiem gadu runā dziednieki. Lielisks ir arī Vintones-Henrī atgādinājums dejot mieram – “Dažreiz dejošana mieram ir acīmredzama. Bet biežāk, miers ir dejošanas zemteksts. Dejošana uztur mieru.” (10,150) Kad cilvēki ir zaudējuši saikni ar savu kinestētisko un emocionālo inteliģenci, dejas kā garīgas prakses iekļaušana bieži palīdz atgūt šo neremdināmo izslāpumu pēc ķermeņa piederības.
Jana Fišere savā disertācijā izmanto fenomenoloģisko analīzi un atklāj 28 augstākas kārtas tēmas, kas raksturo šādas būt-kustības pieredzes sastāvdaļas un apraksta būt-kustību un pieredzes nosacījumus jeb elementus, kuriem jābūt klāt, lai pieredze varētu notikt, starp tiem – iekšēja un ārēja ietekme, ķermeņa izjūta, vienkārši esamība, jēga, uzmanība, intuīcija, laiks, telpa, savstarpējā saistība u.c. Pētniece pamatojoties uz savu pieredzi un plašu literatūras apskatu, norāda četrus svarīgus komponentus, kas, šķiet, pastāv vienlaikus ar būt-kustību – uzmanība, nodoms, spontānums un konteinera radīšana. Būt-kustības pieredzes pamatā ir jautājums par neduālismu. Plašais teorētiskais literatūras apskats pētnieces darbā ļauj ieskatīties un atklāt neskaitāmas esības pieredzes, un konstatēt, ka būt-kustība nav sistemātiski pētīta vai identificēta. Kā apgalvo autore: “lielākajai daļai literatūras par būtnes kustību ir teorētisks un anekdotisks raksturs”. Uz kā pamata autore atturas izdarīt secinājumus, bet bagātina lasītājus un pētniekus ar plašu literatūras aprakstu, kas sasaucas ar pētnieces pieredzi par būt-kustību.(2) Daudzi autori runā par to, ka cilvēks vienlaikus atrodas ķermenī un neatrodas ķermenī.
Savukārt, Sūzena Bauere, dzīvojot Balī, praktizējusi un pētījusi seno baliešu hinduisma paradigmas attiecībā uz ķermeni. Hinduismā ķermenis tiek uzskatīts par gara nesēju, lielākas garīgās dimensijas atspoguļojumu. Baliešiem daba, cilvēks, gars un kosmoss ir atšķirīgi, tomēr cieši saistīti dzīves aspekti. Jau iepriekš minēju taksu stāvokli, ko dejotājs cenšas sasniegt dejā un kas nozīmē savienoties ar dievišķo, dabu, ļaut spīdēt iekšējai saulei un savienoties ar savu būtību un paplašināt dejotāju apziņas stāvokli. Autore, pamatojoties uz Bali hinduisma metožu paradigmas, izstrādāja desmit principus, kas var palīdzēt paplašināt dejotāja apziņu, tādejādi atdzīvināt mūsu cilvēcisko pieredzi gan individuāli, gan kolektīvi.
1. Sagatavošanās.
2. Skaidrs nodoms, veltījums, ziedojums.
3. Ieguldījums, kopienas izjūta.
4. Fokuss, uzmanības koncentrēšana, meditācija.
5. Atklāta, atvērta uzņēmība.
6. Mūsu uztveres bāzes, iemiesojuma paplašināšana.
7. Saikne ar dabu.
8. Tīra, skaidras telpas izveide.
9. Telpas aizvēršana, iesvētīšana, attīrīšana.
10. Integrācija, atgriešanās.” (9)
Pirmie trīs minētie principi saistīti ar dejas nodomu, veltījumu, lūgšanu, ieceri, piedāvājumu ieguldījumu. Nākamie trīs 4. – 6. māca mums būt klātesošiem, praktizēt vingrinājumus, kas palīdz koncentrēt uzmanību, iedarbina maņu uztveri, iedarbina somatiskās kustību prakses, kas palīdz dejotājiem palēnināt tempu un ieklausīties savā ķermenī, kā arī saskaņot enerģijas, iekšējās balss un domu aspektus. Septītais princips ir saikne ar dabu, kas aicina atvērties dabas enerģijām, jo tām piemīt pašām savs taksu. Nākamie divi principi – skaidra trauka izveide, iesvētīšana un attīrīšana. Pēdējais princips, desmitais (integrācija, atgriešanās) aicina integrēt iegūto pieredzi, to var veikt caur kustību, kā arī ejot dabā, zīmējot vai pierakstot gūto pieredzi.
[1] https://bibele.lv/bibele/bibele.php
====================== 4. ============================
Katrs pētnieks un dejas praktizētājs uz garīgo aspektu dejā lūkojas caur savu skolu, veidu kā viņš pētījis un praktizē deju. Autorus, kas pētījuši deju, vieno ķermenis, kurš kustībā un dejā kļūst par vietu, kur satiekas redzamais ar neredzamo, vārdiem aprakstāmais un neaprakstāmais, fiziskais un garīgais – viss kļūst savstarpēji saistīts. Ķermenis dejā nav vienkārši ķermenis, kas kustas. Ķermenis palīdz izpaust dejotāja esamību un kļūst par radītāju.
Komponenti, kas sastopami dejā un veicina savienošanos ar dievišķo.
Lasot pētnieku darbus secinu, ka deja, kura savieno mūs ar dzīvi vienmēr atklāj arī garīgus aspektus. Garīga prakse mums vienmēr aicina – atvērties jaunai pieredze, palīdz iekšēji mainīties, apzināties savu iekšējo “telpu”, veidot savu attieksmi un skatījumu uz dzīvi, un būt ar to saskaņā. Ja deju praktizējam regulāri, mums ir iespējas būt saiknē ar savu ķermeni, atklāt tā valodu un gudrību – dejojot atklāt caur sevi dzīvi. Dejas pedagoģe Sūzena Bauere atbraucot mājās no Bali un vērojot savus dejotājus raksta: “Lai gan dejotāji bija ļoti prasmīgi tehniski, man pašai kā dejotājai šķita, ka daudziem izpildītājiem trūkst dinamiskas saiknes ar kustību, ko esmu piedzīvojusi kā galveno paplašinātā apziņas stāvokli (10). Fokusējoties uz tehniski pareizu kustību, dejotājs attēlinās no sava ķermeņa, pazaudē pilnīgu saskaņu ar to, pazaudē ko ļoti būtisku. To varētu dēvēt par dievišķo. Kas ir tas, kas palīdz mums savienoties ar dievišķo?
Apkopojot lasīto pētnieku skatījumu uz deju caur garīgo prizmu, uzmanību vēlos vērst četriem svarīgiem komponentiem, kas palīdz mums deju veidot kā kustību garīgu praksi: telpa, elpa, kustība, klātesamība.
Ieskatoties dejas bagātīgajā pasaulē nav šaubu, ka deja spēj transformēt, dziedināt senas traumas un mainīt pasaules redzējumu, tātad deja var kalpot arī kā kustību garīga prakse. Turpinājumā sniegšu īsu ieskatu deju kustībās, veidos, skolās, kuras ietver sevī garīgas prakses.
Deju kustības, veidi, skolas, kuras ietver sevī garīgas prakses.
Apkopojot izmantotos avotus, kā arī vadoties pēc Sintija Vintone-Henrī rekomendācijām, minēšu te deju veidus, deju kustības, kuras iespējams praktizēt kā garīgas prakses un ir sastopamas Latvijā.
Starptautiskais universālā miera deju tīkls. Dejas radušās Kalifornijā. Samuels L. Lūiss (Samuel L. Lewis) (1896–1971) dziļi izzinājis galvenās pasaules reliģijas, viņš radīja Universālās Miera dejas. Gluži parastas apļa dejas, ļoti priecīgas un tai pat laikā vissmalkākās sajūtas spēcīgi skarošas, ir tikušas dažādu garīgo tradīciju viedo sakrālo vārdu apvītas. Būtībā tās ir meditācija – caur sakrālām skaņām un vienkāršām rituālām kustībām. Vienkāršu sakrālu vārdu dziedāšana ivritā, sanskritā, angļu, grieķu, latīņu, aramiešu, arābu un citās valodās (mēs to dēvējam par chant), īpaši, kad tā savienota ar kustībām Visuma Miera dejās, dod mums acumirklīgu savienošanos, saskarsmi ar to garīgo tradīciju, kuras vārdus mēs izdziedam.
======================== 5. ==============================
Visuma miera dejas ir garīgs (vai pat mistisks) pārdzīvojums sakrālā atmosfērā, kurā tiek slavinātas garīgas tradīcijas.[1]
Autentiskā kustība. Kustība ir pazīstama kā līdzeklis, kas ļauj atvērt kustību impulsus savā ķermenī kā resursu, lai piekļūtu personīgās un kolektīvās zemapziņas aspektiem. Mērija Stārka Vaithausa (Mary Starks Whitehouse) (1911–1979) savu interesi un pieredzi ar Junga psiholoģiju realizē praksē. Vēlāk autentiska kustība attīstās par īpašu disciplīnu. Sūzena Bauere to dēvē kā spēju “būt izkustinātam” un ar kustību būt pilnībā klātesošam (9). Autentiska kustība ir dejas terapijas pirmavots. Tā ir dejas prakse, kas balstīta uz patību, neviens šeit neliek neko darīt, kā vienīgi ieklausīties sevī, sekot savas būtības impulsiem un vērot, apzināti vērot sevi, nokļūstot arvien tuvāk savai autentiskajai būtībai. Dot sev laiku būt. Ieraudzīt vai sadzirdēt savu iekšējo pasauli, pateicoties sava paša auguma kustībai. Autentisko kustību Latvijā kopš 2009. gada pasniedz MA psych. Inese Upe, sertificēta franču psihoterapijas virziena “Psiho-organiskā analīze” terapeite.[2]
Piecu ritmu deja (5rhythms). Piecu ritmu deja ir prakse, ko 1970. gadā radīja dejotāja, mūziķe un rakstniece Gabriela Rota (Gabrielle Roth) no ASV (https://www.5rhythms.com). Deja ar vienkāršiem vingrinājumiem palīdz atbrīvot dejotāju katrā no mums, tā daudzviet raksturota kā meditācijā kustībā. Jana Fišere apraksta pieredzi piecu ritmu dejā, Gabriela Rota bija viņas pirmā skolotāja savos meklējumos par būt-kustību. Pieci ritmi ir – plūstošs, stakato, haoss, lirisks, un klusums, kuri atbilst piecām vadošām emocijām: bailes, dusmas, skumjas, prieks, miers. Rotas darbs koncentrējas uz brīvu kustību un kustību no iekšpuses, gandrīz vienmēr uzmanība tiek pievērsta autentiskai kustībai un iekšējai pieredzei. Latvijā par piecu ritmu deju nodarbībām stāsta kustību un deju terapeite Indra Majore Dūšele: “Katrs ritms ir kā skolotājs, caur kuru jūs varat ieraudzīt to citādo un brīžam pat nezināmo sevis daļu, kuru atklāj jūsu deja. Tie ir kā vadlīnijas, kas nodrošina sevis iepazīšanu mūža garumā un jūsu ceļu uz pamošanos.”[3]
Ekstātiskā deja. 20. gs. sākumā austriešu dejotāja Grēta Vīzentāle (Grete Wiesenthal) pārveidoja formālo “Vīnes valsi” par ekstātisku dejas performanci.[4] Terminu “ekstātiskā deja” tā mūsdienu izpratnē ieviesa dejotāja un mūziķe Gabriela Rota ar savu dejas formātu “5Rhythms”. Ekstātiskās dejas un to dažādie varianti ir sastopami visā pasaulē. Hetere Seleste Valkere (Heather Celeste Walker) veikusi padziļinātu pētījumu kā caur ekstātisko deju atbrīvojas apspiestās kustības ķermenī, kā dejotājs piedzīvo jaunu pieredzi un atrod jaunu jēgu dzīvē. Autore ekstātisko deju raksturo kā pieredzi sekot saviem ķermeņa impulsiem un izpausties grupas vidē, kurā varam justies droši un pieņemti. Savā darbā viņa apraksta, ka ekstātisko deju kopiena tika dibināta Havaju salās tūkstošgadu mijā, un darbojas vairāk nekā 15 vietās Kalifornijā, vismaz 20 dažādos ASV štatos un vairāk nekā 15 dažādās Rietumvalstīs.[5] Valkere pētījusi ekstātisko deju sešās kopienās. Kā raksta autore, tad visās apmeklētajās norises vietās tika ievērotas vadlīnijas, kas izklāstītas Ekstātisko deju kopienas tīmekļa vietnē. Šajās vadlīnijās dalībnieki tiek aicināti pārvietoties, kā vien vēlas, atturēties no sarunām uz deju grīdas, cienīt sevi un citus, atrodoties telpās nelietot narkotikas un alkoholu, kā arī atturēties no fotografēšanas, video, apaviem un smaržām (8). Ekstātiskā deja tiek raksturota kā transformējoša telpa dziedināšanai, lūgšanai un brīvai kustībai. Tā ir kā ceļojums, kas tiek turēts drošā telpā un to vada profesionāls dīdžejs. Ekstātiskā dejā mūsu apziņa paplašinās, gars aktivizējas, robežas izplūst, garlaicība atkāpjas un radošums atveras. Tā ir vieta, kur mēs varam būt unikāli es, kā arī savienoti ar kopīgu avotu.[6],[7]
[1] Par miera deju Latvijā vairāk informācijas šeit: https://dupdance.wixsite.com/duplatvia
[2] Vairāk informācijas te: https://somatika.lv/authentic-movement/
[3] https://www.miervidi.lv/lat/deju_un_kustibu_terapija/5_ritmu_deja
[4] https://mahlerfoundation.org/mahler/contemporaries/grete-wiesenthal/
[5] ecstaticdance.org
[6] http://ecstaticdance.org/guidelines/
[7] Latvijā informāciju par ekstātisko deju var atrast te: https://www.facebook.com/charlie.shajta
=========================== 6. ==========================
Biodanza. Biodanza metode ietver plašas zināšanas antropoloģijā, bioloģijā, fizioloģijā, neirozinātnēs, kinezioloģijā, psiholoģijā, psihoterapijā, u.c. Metodes vispusīgā emocionāli, fiziski un sociāli atveseļojošā iedarbība ir pierādīta daudzos zinātniskos pētījumos. Idejas autors un izveidotājs ir čīlietis Rolando Toro Araneda – psihologs, psihoterapeits, biologs, antropologs, zinātnieks un mākslinieks. Biodanza mūs aicina izdejot dzīvi. Metodes nosaukums veidots no “bio” – dzīve, bioloģiska izcelsme, dzīvība, visa kopums un “danza” – izpausme, kustība ar nozīmi, deja.[1]Integrācijas izjūta ir biodejas kā personības attīstības, veselības pilnveidošanas metodes viens no svarīgākajiem mērķiem jeb jēgām”. Pašintegrācijas ideja biodanzā manifestējas trīs aspektos.
Biodanza veicina cilvēka un dabas norišu integrāciju, savienošanos ar mistisko, ar arhetipisko, ar dievišķo un veicina uztvert sevi kā daļu no lielāka Visuma, kā lielāka veseluma un visu norišu savstarpējo saistību apzināšanos. Tāpēc biodanza sesijās svarīgs aspekts ir kustība, mijiedarbība ar grupas locekļiem dejas laikā. (7) Biodanza nodarbība rada intensīvas izjūtas būt dzīvam šeit un tagad, un šo pieredzi sauc par “Vivenciju” (no spāņu valodas vārda “vivencia”, kas tulkojumā nozīmē – pārdzīvojums). Tā ir iespēja ļaujoties dejai ienirt esamības telpā, kurā neeksistē laiks, kur svarīga ir dzīve un dzīvība. Metode, strādā izraisot spēcīgu pozitīvu izjūtu par to, kas esi, identitātes izjūtu un tā ved regresiju, kad katrs “izšķīst” lielākās grupās, apkārtējos, dabā, Visumā. Nereti ierosinot personīgo robežu izzušanu un vienotības sajūtu ar citiem.[2] Dejojot un vadot biodanza nodarbības, esmu pieredzējusi, ka, patiesi ļaujoties dejai, dejotājs pamazām atveras, kā plaukstošs zieds un izpauž savu esību, tajā mirklī deja top par kaut ko vairāk kā tikai deju, tajā nereti pieredzēti izmainīti apziņas stāvokļi, kustības un emocijas palīdz izlauzties kaut kam dabiskam, nozīmīgam, īstam un vērtīgam. Biodanza provocē mūsu apzinātību, virza pretī mīlestībai un māca vairāk mīlēt. Biodanza ietver plašas zināšanas un praksi visā pasaulē, tās atjaunotā mājas lapā[3] var atrast iespējas to praktizēt daudzās pasaules valstīs, tostarp, Latvijā.
Rakstot teoriju radās doma pašai noskaidrot savu dejotāju redzējumu. Kā arī kāda dejotāja reiz nodarbības sākuma daļā pateicās par savu iepriekš gūto pieredzi un teica, ka “deja viņai ir kā garīga prakse”. Tas deva impulsu sarunām par garīgumu dejā ar dejotājiem.
Sarunas par garīgumu un tā lomu ar Biodanza dejotājiem.
Parasti dalībnieki griežas pie deju pasniedzēja uz individuālu sarunu, ja tas nepieciešams un rodas dejojot kāds svarīgs jautājums. Šoreiz apzināti aicināju dejotājus uz individuālu sarunu, lai noskaidrotu kā dejotāji saprot garīgumu, kā saredz garīguma aspektu dejā un iespējas to izmantot ikdienā.
Individuāli sarunājos ar sešpadsmit sievietēm, kas dejo Biodanza. Kopā tika ierakstītas 16 sarunas, katra apmēram 45. minūtes gara.Laiks, kad notika sarunas ir 2024. gada janvāris – aprīlis. Dejotāju vecums ir no 35 – 60 gadi. Biodanza dejošanas stāžs ir laiks no pieciem mēnešiem līdz desmit gadiem.
Pirms sarunas tika izveidoti jautājumi, pie kuriem vadoties veidojas saruna:
Kāpēc Tu šobrīd izvēlējies atnākt uz sarunu? Kā tu saproti, kas ir garīgums? Kā esi to piedzīvojusi? Kāds bijis Tavs Garīguma ceļš? Kā to vari raksturot? Kā tu redzi savu garīgo attīstību vai vienkārši savas izmaiņas, nākot uz biodanza nodarbībām? Kas tieši biodanza
[1] biodanzalatvia.lv
[2] Ibid.
[3] https://www.biodanza.org/es/
========================== 7. ==============================
nodarbībās tev licies nepatīkams, nepieņemams, nesaprotams? Kas patīkams? Kā tas Tevi ietekmējis? Kāda ir Tava mijiedarbība ar cilvēkiem ar kuriem dejo? Kā ietekmē skolotājs, kā grupas dalībnieki? Kas priekš tevis šajā sarunā bija svarīgi?
Sarunas atmosfēra draudzīga, atvērta, brīva. Dejotāji sarunā dalās par sev aktuālām tēmām. Noklausoties visas sarunas izveidoju trīs aktuālas tēmas un apkopoju dejotāju sacīto:
Izpratne par garīgumu. Gandrīz puse aptaujāto runājot par garīgumu minēja, ka jēdziens “garīgums” ilgu laiku saistījies ar reliģiju, baznīcu, lūgšanām, svecīšu nolikšanu baznīcā. Pēdējos gados dejotāji pamanījuši citu garīguma jēdziena nozīmi. Vairākums ir praktizējuši vai pamēģinājuši vienu vai vairākas garīgas prakses. Kāda dejotāja min, ka runāt par garīgumu, tas ir runāt kā par sevi. Daži dejotāji, nākot uz sarunu, pirmo reizi aizdomājušies par to, kas viņu ikdienā ir garīgums. Te apkopotas dejotāju atbildes.
Deja /biodanza/ kā garīga prakse dejotāju pieredzē. Vairāki dejotāji min, ka dažādas dzīves krīzes, sevis, savu sajūtu neizpratne, depresija, sava ķermeņa un emociju nejušana dzīves straujumā un pienākumos, mudināja meklēt palīdzību. Biodanza kļuvusi par nodarbi, kas palīdz atklāt un mainīt pašsajūtu. Nākot regulāri uz nodarbībām mainās uztvere un attieksme pret sevi un citiem. “Kaut kas garīgs tajā noteikti ir,” dalās dejotāja, kura jau dejo vairāk kā piecus gadus. Viņa pamanījusi, ka uzlabojušās attiecības ar viņas bērniem un vīru. Vairojusies vēlme vienam otram pieskarties, pieglausties un veidot labestīgu savstarpējo attieksmi. Emocijas un vajadzības ģimenē tiek paustas tieši un patiesi. Apkopojot dejotāju teikto secinu, ka Biodanza ir kā garīga prakse, kurā dejotājiem ir iespēja:
Izmaiņas, ko dalībnieki pamanījuši, praktizējot biodanza. Vairākums dejotāji dalās, ka pārmaiņas savā attieksmē novērojuši pamazām.Pēc pusgada, gada, atskatoties dejotāji apjautuši, ka mainījies, kas būtisks, pirms tam nepamanīts. Mainījušās dzīves vērtības un tas, kā uztver dažādas situācijas, kuras pirms tam radījušas spriedzi vai satraukumu. Dejotāji varējuši ļaut izpausties jūtām, asarām. Kāda dejotāja dalās, ka ir sajūta, ka tieši “biodanza ir aizvedusi viņu pie Dieva par to nerunājot”. Apkopojot sarunas, dejotāji dalās, ka:
========================== 8. ===============================
Nobeigums - deja veids kā būt saiknē ar sevi un pasauli.
Ar svētuma sajūtu pret deju un cieņu pret cilvēkiem, kas pēta un nodarbojas ar deju atklāju cik daudz deju veidos ir iespēju indivīdam dziedināt un pilnveidot sevi. Raksts ir kā neliels ceļojums plašajā deju pasaulē un palīdz vairāk dejā ieraudzīt un nosaukt vārdā garīguma aspektus, kas jau no pirmsākumiem ir dejā klātesoši. Meklējot pētnieku un praktiķu darbos komponentus, kas mudina mūs dejā savienoties ar dievišķo, sastapos ar daudzpusīgu un plašu skatījumu, kuros autori katrs caur savu deju pieredzi apraksta būtiskākos nosacījumus, lai deja būtu vairāk kā deja. Deja tāpat kā Dievs mūs vienmēr aicina uz deju, mums tikai jāsper solis tai pretī. Deja palīdz mums atklāt dievišķo sevī un palīdz ieraudzīt to visapkārt, te un tagad. Tik dažādo deju pētnieku rakstītajā, kā arī biodanza dejotāju teiktajā vieno nodoms būt saiknē ar savu esību, ar savu ķermeni, garu, dzīvi un Visumu.
Ja esam kontaktā ar savu ķermeni, deja pamazām ienāk mūsu ikdienā un kā saka Sintija Vintone-Henrī (10, 8): “Ikreiz, kad mēs sēžam, ejam, skrienam, dziedam, smejamies, apskaujam mīļotos, skatāmies uz zvaigznēm, ejam makšķerēt un apskaujam kokus, – visas šīs lietas ir saistītas ar kustībām, un tās tikai norāda uz dievišķo deju, uz kuru mēs visi esam aicināti.”
Pieņemot otru, vieglāk pieņemt sevi.
Klātesamību ir jāmācās, īpaši šajā “skrejošā” laikā.
Deja palīdz mīlēt – Sevi, Dzīvi, Dievu, Visumu.
===================== 9. =========================
Izmantoto avotu un literatūras saraksts.
Interneta resursi:
========================= 10. ==============================
Antra Sloka ©