Vestminsteras abatijas kapenēs uz kāda angļu bīskapa kapakmens bija šādi vārdi:
„Kad es biju jauns un brīvs un manai iztēlei nebija nekādu robežu, es sapņoju pārveidot pasauli. Kad kļuvu vecāks un gudrāks, atklāju, ka pasaule nevēlas mainīties.
Es nedaudz sašaurināju savu redzeslauku un nolēmu pārveidot tikai savu dzimteni.
Taču arī tā šķita neizkustināma.
Kad pienāca mani krēslas gadi, es ķēros pie beidzamā izmisīgā mēģinājuma – nolēmu pārveidot tikai savu ģimeni, savus tuvākos, bet viņi neizmainījās ne par matu tiesu.
Un tagad, guļot nāves gultā, es pēkšņi sapratu: ja es vispirms būtu pārveidojis pats sevi, tad droši vien būtu pārveidojis arī savu ģimeni.
Ģimenes iedvesmots un atbalstīts, es būtu spējis padarīt labāku savu dzimteni un, kas zina varbūt būtu pārveidojis pat pasauli.”
Anonīms autors
Antra Sloka ©