Mana pieredze dejā
Deju kā garīgu praksi praktizēju jau 7 gadus, regulāri apmeklējot Biodanza nodarbības un nometnes. Man kā intravertam cilvēkam sākumā bija grūti, ka nodarbībās es varu būt es pati, jo ar gadiem biju sev uzlikusi daudz rāmju un ierobežojumu ko drīkst un ko nedrīkst, bet dejojot pamanīju kā mainās mana attieksme pret sevi un citiem cilvēkiem, tā kļuva aizvien labestīgāka, pieņemošāka un empātiskāka. Sajutu to pašu arī no citiem dejotājiem pretī. Sarunu apļi pirms katras nodarbības man ļāva arī vairāk atvērties, paust savu viedokli, uzdrīkstēties pateikt kā es jūtos, pat ja bija tādas emocijas kā dusmas, aizvainojums, bailes. Dejojot jutu, ka nodejoju nost uzkrātos stresus un nospiedošās sajūtas. Beidzoties nodarbībai manas sajūtas jau bija mainījušās, transformējušās, tās vairs tik ļoti nevaldīja pār mani. Emocionālā pašsajūta uzlabojās. Man kļuva viegli ielūkoties otram acīs, sadejoties ļoti cieši klāt otra ķermenim, just prieku no otra klātbūtnes un siltuma. Apzinājos, cik dziedinošs var būt apskāviens vai glāsts. Cik brīnišķīgi, ka var saprasties bez vārdiem!
Grupā cilvēki viens otru spoguļo. Bieži vien sarunu aplī mums ir līdzīgas aktuālas tēmas un izjūtas par tām. Dejojot pārī, es otrā dejotājā redzu sevi, sevis kaut kādu daļiņu. Ne vienmēr šī daļa liekas jauka un tad paceļas jautājums: Ko tas man māca? Kas man ir jāsaprot? Kāpēc ir pretestība? Tā arī ir sava veida prakse, analizēšana, lai saprastu un pieņemtu atšķirīgas lietas sevī un citos.
Ar gadiem gāju arvien dziļāk dejā un pamanīju, ka sāķu just vairāk sevi, savu ķermeni un līdz šim nepieredzētas lietas. Es varēju ieiet citā apziņas stāvoklī, tādā kā meditācijā, dažreiz kā transā vai stāvoklī, kad esmu gan šeit un tagad un tai pašā laikā kaut kur citur. Es jutu enerģijas strāvojam caur manām rokām, pēc tam arī kājām un citām ķermeņa daļām, sajūtot kādu neredzamu spēku, kas fiziski izpaudās kā siltums, kas nedaudz smagāks par gaisu un patīkami kņudināja. Caur mani kaut kas plūda, ja tam ļāvos.
Ar dažiem cilvēkiem jūtu ļoti spēcīgu garīgu saikni, šķiet, ka esam pazīstami tūkstošiem gadu un tagad atkal esam satikušies. Tā ir tāda ne Zemes sajūta, ka mēs esam viens vesels un cik ļoti mijiedarbojoties varam viens otram palīdzēt un dziedināt. Ar šiem cilvēkiem jūtos kā otrā ģimenē starp savējiem. Dažkārt šādu saikni izjūtu pat pirmo reizi satiekot jaunu dalībnieku.
Šobrīd nāku uz nodarbībām kā uz iknedēļas garīgo un fizisko praksi. Brīnišķīgi, kas tas ir apvienojams. Es gūstu prieku no kustībām, kurās nav ierobežojumu, no atklātības, kur nav nosodījuma. Es dejoju un ar laiku ievēroju, ka nevērtēju citus vai sevi. Es varu smieties vai raudāt, ja man tas tajā brīdī vajadzīgs. Es varu būt bēdīga un saprotu, kas tas ir pārejoši un pēc vienas dejas viss var mainīties. Tur ir absolūti droša vide būt tādai kāda es esmu. Biodanza mani ir atvērusi un es par to esmu ļoti pateicīga.
Simona. 2024
Antra Sloka ©