klātesamības ceļš

  1. par gaidīšanu

    Visu dzīvi mēs kaut ko gaidām. Arī šajā pirmssvētku laikā – vieni gaida, kaut svētki ātrāk sāktos, otri – kaut tie ātrāk beigtos. Vai gaidot mēs bēgam no šodienas? Vai varbūt bruģējam ceļu uz rītdienu?

     

    Teksts Zane Strūberga /žurnāls IEVA 2014.gads/

    Uz sarunu aicināju psihoterapeiti ANTRU SLOKU – JAKOVĻEVU.

     

    Šķiet, katru gadu Ziemassvētku gaidīšanas laiks sākas arvien agrāk. Šogad jau oktobra beigās redzēju pirmo iedegto eglīti... Vai nav mazliet par ātru?

    Vārdam gaidīšana var būt atšķirīga pieskaņa – tas var būt smagnējs, saistīts ar grūtībām, bet var būt arī jauks un priekpilns. Manuprāt, Ziemassvētku gaidīšanas laiks pieder pie otrajiem – tās ir pozitīvas gaidas, un gaidīšanas process ir daļa no svētkiem. Domāju, tieši ar šo gaidīšanu arī piedzimst īstā svētku izjūta. Daudziem tās Ziemassvētkos nav tāpēc, ka nav gaidījuši, nav svētkiem gatavojušies. Kaut vai tās pašas dāvanas. Ir taču atšķirība, vai tu jau laikus sāc domāt par visiem saviem mīļajiem un to, kā viņus apdāvināt, un varbūt pat savām rokām kaut ko pagatavo, vai arī iepriekšējā vakarā pa galvu pa kaklu nesies uz lielveikalu, lai ātri sapirktu visiem dāvanas. Tāpēc tas, vai gaidīšana ir pozitīva vai ne, manuprāt, atkarīgs no tā, kā tu gaidi un kāpēc tu to dari.

     

    Un kad gaidīšana vairs nav tik pozitīva?

    Tad, kad tai pievienojas saspringums, koncentrēšanās tikai uz šo vienu punktu kaut kad nākotnē. Kad tā kļūst slimīga un neko citu vairs dzīvē neredzi, kad šodienas dzīve vairs nav svarīga. Bet cilvēkam jau vispār ir raksturīgi dzīvot vairāk pagātnē vai nākotnē. Un saspringta gaidīšana ir dzīvošana nākotnē.

    Atmiņā nāk viena spilgta situācija, ko piedzīvoju laikā, kad strādāju privātā bērnudārzā ar maziem bērniņiem. Starp viņiem bija viena meitenīte, kas ilgi nevarēja bērnudārzā iejusties. No rīta atnāca, tomēr negāja ar citiem bērniem spēlēties, bet uzreiz apsēdās krēslā pie loga, izstiepa garu lūpu un skatījās ārā pa logu. Vienā reizē viņai prasīja, ko viņa tur dara. «Gaidu papu,» viņa atbildēja. Pēc kāda laika pajautāju vēlreiz: «Nu, un ko tu tagad dari?» Atbilde bija nemainīga: «Gaidu papu.» Un lūpa izstiepās vēl garāka. Tad, lai arī viņai bija tikai trīs gadi, teicu kā savai draudzenei: «Tagad tu te sēdi un gaidi papu, pēc tam tu sēdēsi un gaidīsi vīru mājās. Un tā tu visu dzīvi kaut ko gaidīsi, bet mēs te pa to laiku jau būsim uzcēluši tik daudz spēļu mājas, tik daudz būsim visu ko sazīmējuši!» Viņa uz mani nopietni paskatījās, padomāja un teica: «Nu, labi,» – un nāca pie pārējiem spēlēties. Tā tas ir arī dzīvē – varam vienkārši sēdēt un kaut ko gaidīt, neko nedarot, un dzīve mums paiet garām. Šodienas dzīve, kurā arī tik daudz kas notiek! It kā dzīve starp svētkiem, starp brīvdienām, starp vasarām, starp attiecībām nebūtu dzīve...

     

    Tāpēc jau arī gudrās grāmatās raksta, ka mums jāmācās būt šeit un tagad.

    Domāju, ka šis ieteikums būs mūžīgs, jo iemācīties dzīvot šeit un tagad, neko negaidot no nākotnes un aizmirstot par pagātni, ir grūti. Ticu, ka to spēj tikai svētie un apgaismotie. Varbūt daži tādi cilvēki pasaulē ir. Mums visiem pārējiem tie var būt vien mirkļa uzplaiksnījumi, ko piedzīvojam, nonākot saskarē ar sevi meditatīvos brīžos, mirkli mērķtiecīgi apzinoties un to izjūtot.

    Domāju, ka šajā tumšajā laikā daudzi gaida Ziemassvētkus ar svecēm, gaismiņām, dāvanām vai varbūt raugās vēl tālāk – uz pavasara pusi, jo šis pelēkais un drūmais laiks šķiet nomācošs, grūtsirdības pilns un gribas no tā aizbēgt. Bet labs vai slikts laiks – tas ir relatīvs jēdziens, mēs paši veidojam šos stereotipiskos priekšstatus un aizspriedumus. No mums pašiem ir atkarīga mūsu attieksme pret notiekošo. Es, piemēram, bieži braucu pie jūras. Arī šajā laikā, kad ir migla, lietus, vējš un šķiet – briesmīgu laiku pastaigām gar jūru būtu grūti izvēlēties, tikai no manis pašas atkarīgs, vai spēju ieraudzīt skaistumu, un atrodu veidu, kā šo laiku izbaudīt, kā paņemt spēku no dabas. Jo tas tur ir! Ja mēģini saplūst ar to brīdi, novērot to, ir iespējas dabūt esības izjūtu. Tas, lūk, ir par būšanu šeit un tagad.

     

    Pēc svētkiem vai jebkura cita liela, ilgi gaidīta notikuma parasti iestājas tāda savdabīga tukšuma izjūta. Ko iesākt ar to?

    Lielāka vai mazāka tukšuma izjūta, sasniedzot mērķi un nonākot pie gaidīšanas galapunkta, vienmēr ir un būs. Tas ir dabiski. Cilvēks nevar atrasties nepārtrauktā uzbudinājuma stāvoklī, nemitīgā kāpinājumā. Un, jo lielāks bijis kāpinājums, jo vairāk enerģijas esam ieguldījuši, uz kaut ko ejot, kaut ko gaidot, jo lielāks tukšums, iespējams, būs. Ko nu? Tai tukšumā jāpaskatās! Jo tukšums nekad nav tukšs. Tā ir viena no mūsu ilūzijām, ka tukšumā nekā nav. Kaut kas tur vienmēr ir! Varbūt tas tajā brīdī šķiet nenozīmīgs, tomēr reizēm palūkošanās tukšumā var iedot ļoti daudz. Tur var piedzimt kaut kas jauns! Un, ja vien tu ar šo tukšumu veido attiecības, tas arī notiks. Vieta nestāv tukša. Bet mēs bieži vien no šā šķietamā tukšuma, kad kaut kas dzīvē ir beidzies un nekas jauns vēl nav parādījies, nobīstamies. Izjūtam trauksmi un ātri, ātri cenšamies to aizpildīt ar kaut ko jaunu: jauniem mērķiem, jaunām gaidām. Bet šādā nemitīgā skrējienā jau nevar ieraudzīt, kas notiek apkārt, kas notiek tevī pašā.

     

    Vēl vēlos pavaicāt par bailēm. Bieži vien, kaut ko ļoti gaidot, pārņem trauksmes izjūta par to, ka nenotiks, kā gribas, ka kaut kas noies greizi.

    Tā ir pieredzē balstīta izjūta. Šādi, lūk, pagātne projicējas nākotnē un cilvēks atkal neizbauda šodienu, bet baidās par to, kas vēl nav noticis un kas zina, vai vispār notiks. Tai pašā laikā bailes par neizdošanos ir savā ziņā pamatotas, jo dzīvē reti viss notiek tieši tā, kā mēs gaidām. Reiz kāds mans skolotājs teica, ka vislabākais stāvoklis cilvēkam ir būt gatavam negaidītajam. Pārfrāzējot varētu teikt – gaidīt negaidīto.

    Atceros kādas sievietes stāstu. Astotā marta rīts, viņa guļ gultā, acis vēl nav atvērusi un prātā līdz pēdējai niansei uzbūrusi ainiņu: vīrs ir pamodies un gatavo viņai kafiju, nopircis lielu rožu pušķi, jo dara tā katru gadu. Viņa atver acis un ierauga vīra muguru blakus gultā, tātad – kafijas nebūs. Pirmā vilšanās. Vēlāk vīrs viņai uzdāvina tulpes. Un viņā nav prieka, jo viņa taču gaidīja rozes! Tāpēc es iesaku dzīvot, negaidot neko konkrētu ne no dzīves, ne no cilvēkiem, tad iespēja vilties krietni samazinās, turklāt rodas spēju priecāties par negaidīto. Labāk gaidīt abstrakti – nu, paraudzīsimies, ko dzīve man piedāvās!

     

    Vai gaidīšana ir pacietības treniņš?

    Tas atkarīgs, ko un kā gaidām, jo ir lietas, kas ir vienkārši jāgaida, kas nenotiek un nevar notikt uzreiz. To pieņemt un prast sagaidīt, jā – tas prasa pacietību. Daudzi cilvēki, kuriem pacietības pietrūkst un kas dzīvo pēc principa tagad vai nekad, iespējams, nereti palaiž garām kaut ko vērtīgu un skaistu, jo nav spējīgi paciesties, pagaidīt. Bet šeit, protams, atkal ir svarīgi, kā gaidīšana notiek – vai tā ir histēriska un saspringta vai mierīga un harmoniska. Piemēram, tu gaidi, kad beidzot dzīvē satiksi savu mīļoto cilvēku. Ja tu par to vien domā un uzskati, ka tavai dzīvei nav vērtības, kamēr tu esi viena pati, tava gaidīšana tev nodara pāri. Bet, ja tu gaidi paļāvībā un ticībā, ka satiksi savu mīļoto, un tai pašā laikā tu izbaudi dzīvi, kura tev ir - tu trenē savu iekšējo pacietību. Pacietīgā gaidīšana vienmēr mijas ar ticību – es zinu, ka sagaidīšu, es ticu, ka sagaidīšu!

    Pacietība jāmācās jau no bērna kājas, bērniem jārada izpratne par to, ka dzīvē ne vienmēr visu var dabūt uzreiz un tūlīt. Dažreiz ir jāpagaida. To nesaprot pat daudzi pieaugušie. Dabā taču arī ir gaidīšanas cikli! Iestādi sēkliņu zemē, un puķīte izaug tikai pēc laika. Tāpat arī cilvēka dzīvē – asns ātrāk neizdīgs, ja nepacietīgi mīņāsies pie dobes un skatīsies uz vietu, kur iestādīji sēkliņu. Un, ja vien tā nav meditācija un apcere, kas tev liek vērot puķu dobi, labāk ej un aprūpē jau izdīgušās puķes vai iestādi vēl kādu. Kamēr aizraujamies ar dzīvošanu un darām kaut ko, kas mums patiešām patīk, arī gaidīšana kļūst par skaistu procesu un neiesaldē laiku. Tad tā ir apliecinājums mūsu sapņiem, bez kuriem dzīve taču arī nebūtu dzīve.