klātesamības ceļš

  1. par dvēseli pirmais stāsts

    Droši vien ar jums arī tā kādreiz būs noticis, ka  esat bijis sajuties atstumts, nesaprasts un citādāks kā pārējie. Un no pārsteiguma apjukuši pat tā, ka nevarat saprast, ko teikt, kad cilvēki kurus jūs ilgus gadus esat uzskatījuši par savējiem pieprasa jums atbilst noteiktiem rāmjiem, un sāk apšaubīt jūsu veselumu un piederību. Un kaut jūs jau esat nobriedis un pieaudzis cilvēks ar savu vērtību sistēmu, ar savu darba un dzīves pieredzi, tie “savējie” pēkšņi zin labāk kā jums vajadzētu uzvesties, kā domāt, ko darīt.  Mjā - vērtēt, kritizēt un dot padomus mēs mākam visi. Nenoliegšu, arī es. Un tās visas ir mūsu prāta un zināšanu konstrukcijas, kas rada mūsos vēl lielāku apjukumu, un sevis pazaudēšanu. Un šādos apjukuma brīžos mēs pareizās atbildes meklējam ar labu draugu un kolēģu vai speciālista palīdzību. Un arī man tādi cilvēki ir,  kas mani atbalstīs, ieteiks un pamudinās kā labāk rīkoties. Taču izrādās, ka ne vienmēr tas ir pietiekami vai dažreiz pat par daudz. Jo pareizā atbilde ir noslēpta. Kur? Vai zināt kur?  Ir tāds sens stāsts par PATIESĪBU. Kad dievi radīja cilvēku, viņi ilgi domāja, kur noslēpt lielo dzīves patiesību. Kāds teica – slēpsim dziļi okeānā, kāds teica, nē augstu kalnos, lai kur viņi iedomātos, dievi secināja, ka cilvēks ir pietiekami veikls, stiprs un gudrs un ātri vien to atradīs. Tā nu viņi ilgi diskutēja līdz nolēma, ka patiesību noslēps cilvēka sirdī... un tikai ieklausoties savas sirds valodā cilvēks sadzirdēs savu dvēseles patiesību.

                Es ļaujos ikdienas ritmam un tīru sabirušo sniegu manā pagalmā. Un tad es pēkšņi apstājos. Es ieklausos un ieskatos šai baltajā klusumā. Un pēkšņi  jūtos piekususi un laimīga. Un balts miers ieplūst un izplūst manī. Un es sajūtu sevi no matu galiem līdz papēžiem. Un atceros jautājumu, ko saviem klientiem esmu kādreiz uzdevusi – KO VĒLAS TAVA DVĒSELE? Un atbilde nāk tūlīt – atļaut būt tam, kas esi.

                Uzdod šo jautājumu katru dienu, uzdod to tad, kad esi apjucis, kad noraizējies vai satraucies. Un ieklausies! Dvēseles balss ir ļoti klusa, maiga un pūkaina, viegla kā sniega pārsla, un viņa vienmēr skan kopā ar dziļu mieru, un atbildes mēdz būt pavisam vienkāršas: pimēram, paklusē, paņem sev laiku, izej laukā un ieklauses vējā, uzzīmē puķi, dziedi, dejo, uzcep pankūkas, iedod buču, atļauj sev būt.

                Tagad sēžu un vēroju kā atkal snieg, un zeme un koki un viss pārklājas lēnām ar biezu baltu pūkainu segu. Un daba dus. Dabā tas ir pieņemami un saprotami. Ka nemitīgi viss mainās, ka ir nepieciešams šis miers, šī dusēšana, lai pavasarī atkal mostos, tad ziedētu, dotu augļus un tad atkal dusētu. Mūžīgas pārvērtības. No mazas ozolzīles izaug liels koks, no necila sīpola veidojas krāšņš zieds. Bet tas nemēdz būt visu laiku. Mūžīgi daba mainās, un arī tu, saka Tava dvēsele. Ļauj sev būt tam, kas esi šobrīd – vai ziedoša puķe, vai lapas birdinošs koks vai sēkla zemē, kas gaida savu laiku augt un ziedēt.  Pieņem šo savu stāvokli šobrīd, jo tas ir tikai šis mirklis, ļauj, pieņem un rīt jau būs citādāk. Ļauj būt tam, kas esi!

     

     

     

     

     


  2. par dvēseli otrais stāsts

    Kad biju maza meitene man patika sēdēt savas sētas ābelē un ar to sarunāties. Es nevienam to nestāstīju, tas bija mans lielais noslēpums, jo ābele, patiesi, bija mana labākā draudzene. Tā es toreiz domāju. Man patika tur sēdēt tāpat vien, un arī tad, kad sāpēja sirds vai bija kaut kas neskaidrs, es to izstāstīju kokam un mana ābele man atbildēja. Taču, kad man bija kādi 13, man uzradās skolā draudzene, kam varēja tik daudz ko stāstīt, un savu ābeli es aizmirsu. Kad atcerējos par savu koku, jau kaut kā neērti ar to bija runāt. Un uz to, ko toreiz darīju jau pēc laika skatījos kā uz bērna iedomām un fantāzijām. Un tikai pēc gadiem trīsdesmit es sapratu, ka toreiz runājoties ar savu koku, tā, patiesi, bija saruna ar sevi, ar savu dvēseli. Ar to dziļi paslēpto es, kurš nav manas domas vai mans ķermenis, bet ir kas ļoti būtisks, pilns ar jūtām un pārdzīvojumiem, un šī es balss ir maiga un viegla, taču patiesa. Un tad, kad mēs dodam atļauju savai dvēselei runāt,  tad sirds atveras, un var sajust un dzirdēt ko tā mums saka. Un es atkal sāku runāt ar koku, ar kokiem, jūru un vēju. Un vēl grūtos savas dzīves brīžos atradu mandalas un deju, caur ko vairāk ļauju savai dvēselei izpausties, un līdz ar to to iepazīt, saprast, apzināties sevi.


  3. par dvēseli trešais stāsts

    Vai proti sarunāties ar savas dzīves ceļvedi – savu dvēseli?

    Inga Liepiņa,  Delfi, 2016.

    Dvēsele ir gaisma, kas dod mums dzīvību un izgaismo katram viņa dzīves ceļa virzienu. Ja vēlamies savu dzīvi nodzīvot jēgpilni un laimīgi, tad ir vērts pamanīt, ko mūsu dvēsele vēlas mums pateikt. Par šīm tēmām savos semināros runā eksistenciālā virziena psihoterapeite Antra Sloka – Jakovļeva.

     
    «Gandrīz katram dzīvē pienāk brīdis, kad sākam sev uzdot jautājumus – kāpēc ir tieši tā kā ir, kāda ir jēga šai dzīvei, kāds ir mans uzdevums? Un rodas vēlme un interese izzināt un iepazīt vairāk pasaules kārtību, dzīves ritumu un sevi. Atbildes uz šiem neskaitāmiem, kāpēc, ne vienmēr atnāk uzreiz. Un mēs, daži, paliekam par meklētājiem un sākam meklēt sevi, savu jēgu, aicinājumu, ceļu šajā dzīvē. Arī labs raksts žurnālā vai tas, ko mums iesaka labs draugs, nedod sirdij vēlamo atbildi. Meklējam ārpusē, lai gan patiesās atbildes bieži ir mūsos,» stāsta Antra.

    Nereti kādas izvēles priekšā mēs ar sevi sarunājamies vai pat strīdamies, un šīs domas mēdz būt pat ļoti pretrunīgas. Kā lai saprot, kura ir tā īstā balss, kam klausīt? Bijuši arī mirkļi, kad sev sakām: «Es jau zināju, ka tā notiks!», «Jā, man jau vairākkārt tiek dotas zīmes, ka jārīkojas tieši tā!» un «Labi, ka paklausīju savai intuīcijai.»

    Psihoterapeite Antra to ilustrē šādi: «Ir tāda pasaka par meiteni Vasilisu Brīnumgudro, kas simboliski atspoguļo meitenes sarunu ar savu dvēseli: Vasilisas māte pirms nāves meitai uzdāvina mazu lellīti un piekodina to vienmēr pabarot un uzklausīt. Vasilisa klausa mātes padomam, un mazā lellīte palīdz meitenei pārvarēt dažādas grūtības un pārbaudījumu, iziet cauri melnajam un baiļu pilnajam mežam, izpildīt raganas uzdotos uzdevumus, atnest gaismu mājās un tikt vaļā no ļaunās pamātes. Vasilisa uzticējās un klausījās savā lellītē – savā dvēseles valodā, savā intuīcijā – un ieguva dzīves gudrību un spēku.

    Arī ar katru no mums kopā ir šāda maza lellīte – mūsu dzīves aicinājums, mūsu spēks, atbalsts, mūsu sirdsbalss, ko var saukt par dvēseli vai par augstāko prātu, vai skaidro apziņu, un tā nāk mums līdzi no vienas dzīves uz nākamo. Tā ir mūsu ceļvedis, ja izvēlamies iet savu attīstības ceļu, uzņemties atbildību par savu dzīvi un savu veselumu.»

    Kas tas tāds – «mūsu veselums» un no kā tas ir atkarīgs? Antra min šādu iedalījumu:

    • ķermeņa veselums – atkarīgs no tā, cik veselīgi ēdam un cik veselīgi kustamies, kā rūpējamies par savu ķermeni,
    • prāta veselums – kā spējām domāt, analizēt un iegūt zināšanas,
    • emocionālais veselums – kā uztveram un veidojam attieksmi pret sevi un citiem,
    • garīgais veselums – kā apzināmies un sekojam savām dzīves vērtībām.

    «Dvēsele ir tā, kas savieno visas šīs daļas un dod signālus no mūsu gara uz mūsu ķermeni, prāta, emociju un jūtu pasauli. Tāpēc svarīgi izzināt un apzināties gan savu ķermeni, gan prātu un jūtas. Jo tad, kad jūtamies kā veselums, mēs izjūtam brīvību, spējam palaist un nepieķerties, spējam mīlēt, izjust spēku sekot savam patiesajam sapnim. Tāpēc, ja vēlamies būt veseli un laimīgi, dzīvot harmonijā ar sevi un spēt pieņemt pasauli, tad saruna ar dvēseli ir nepieciešama!»

    Savu dvēseles valodu ir iespējams sajust, izjust, pamanīt, sadzirdēt, ja tai pievērš uzmanību un dod atļauju izpausties – runāt, dziedāt, rakstīt vai dejot, skaidro Antra, kura sevis meklējumos apguvusi arī šamanismu, mākslas terapiju un patlaban aizraujas ar biodeju. Savu dvēseles balsi var dzirdēt un izjust, apzināti praktizējot dažādas prakses:

    • meditējot vai, ļaudamies iztēlei, rakstot stāstu,
    • ļaujot rokai zīmēt pārdzīvoto un izjusto vai izkrāsot izvēlēto mandalu,
    • ļaujoties ķermenim atslābt vai kustēties īpaši atlasītas mūzikas pavadījumā.