Materiālu sagatavoja - LINDA ROTBERGA. Pateicos Tev!
V gadsimtā pirms mūsu ēras, Buda ir teicis: „Viss, kas mēs esam pašlaik, izsaka to, par ko mēs agrāk domājām”.
Pozitīvā domāšana ir dzīvesveids, kurā mēs paši radām apstākļus, lai mūsu sapņi varētu piepildīties. Ir zināmi likumi, pēc kuriem strādā mūsu apziņa. Viens no universālajiem likumiem dabā ir “līdzīgs piesaista līdzīgo”. Šis likums darbībā izpaužas tā – kad mēs esam koncentrējušies uz kādu noteiktu domu, tad pēkšņi mēs to ieraugām kaut kur sev apkārt. Tas notiek pats no sevis, bez jebkādas piepūles. Viena šī likuma izpausme ir arī, ka tas, par ko mēs domājam, palielinās. Mūsu domām un vārdiem klāt pievienojas arī mūsu emocionālais noskaņojums.
Viena un tā pati doma var tikt izteikta neitrāli vai arī ar lielu emocionālo intensitāti. Emocijas ir tās, kas šo domu „atdzīvina”. Ar savām emocijām, mēs domai piešķiram spēku un enerģiju. Jo vairāk enerģijas mēs tajā ieliekam, jo spēcīgāk darbojas likums – tas, par ko tu domā, palielinās. Kvantu fizika šodien no zinātniskā viedokļa ir apstiprinājusi, ka katrai domai ir sava vibrācija un ar savām domām cilvēks savai dzīvei piesaista noteiktu dzīves stilu, cilvēkus, notikumus un lietas.
Pārliecības- tā ir domu krātuve par kādu noteiktu parādību. Mums visiem ir pārliecības par “naudu”, “seksu”, “sievietēm”, “vīriešiem”, “politiķiem” u.c. Mūsu apkārtnē esošā informatīvā telpa- mēdiji, kolēģi, kaimiņi, u.c baro un uztur šīs pārliecības mums pašiem to neapzinoties. Ja mūsu pārliecība ir - “visapkārt visi zog un apkrāpj godīgus cilvēkus” mēs šis pārliecības atspulgu atradīsim mēdijos, darba, sadzīves situācijās u.c. Visums viemēr saka “Jā” mūsu pārliecībām, tādēļ apkārtējā vidē jau eksistē pilnīgi viss, kam cilvēks tic.
Koncentrējoties uz to, ko mēs katrs izvēlamies, mēs to sākam redzēt sev apkārt. Ierobežojošās pārliecības, ko esam saņēmuši “mantojumā” no ģimenes, skolas, apkārtējās sabiedrības ir domu komplekti par kādu lietu vai parādību. Tās ir kā sēta, kas atdala mūs no mūsu patiesās būtības un brīvības. Labā ziņa ir tāda, ka mēs varam rūpīgi un pakāpeniski nojaukt šo sētu mierīgi un pacietīgi atbrīvojoties no negatīvām domām.
Nav nepieciešams meklēt iemeslus un “vainīgos” mūsu negatīvo domu un ierobežojošo pārliecību kaudzē. Katrs vecāks, radinieks, skolotājs, draugs vai kolēģis mūsu līdzšinējā dzīvē ir darījis un sacījis to, ko viņš bija iemācījies no sev tuvajiem cilvēkiem. Tieši mūsos ir spēks un vara pārtraukt šo ierobežojošo pārliecību un negatīvo domu plūsmu. Mēs varam radīt sevi no jauna, tādu, kādu mēs vēlamies sevi redzēt.
Bēdīgākais ko mēs varam nodarīt savai veselībai un turībai ir zēlošanās un kritizēšana. Tas uz ko mēs koncentrējamies, tas ko mēs piesaucam, vēršas plašumā. Nereti cilvēki diezgan aplami koncentrējas uz negatīvām, aplamām lietām, pievelkot tās.
Mans pozitīvās domāšanas ceļs un darbs ar afirmācijām sākās pēc filmas “You can heal Your Life” (Tu vari izdziedināt savu dzīvi) noskatīšanās. Filmā paustās idejas bija ievērojami atšķirīgas no manas tā laika dzīves uztveres, tās likās pat naivas un neloģiskas, taču filmas galvenā varone Luīze Heija, kā arī citas intervētās personas šajā filmā atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu uz mani. Tās pat nebija filmā pasustās idejas par afirmācijām un pozitīvo domāšanu, kas mani pārliecināja. Likās, es būtu varējusi šo filmu skatīties arī bez skaņas. Cilvēku pārliecība, miers, labsirdība, to skatieni, žesti un smiekli runāja ar mani bez vārdiem. Es jutu un zināju- tā es gribu izskatīties, justies, kustēties, smaidīt, smieties. Filmas varoņi bija ievērojami vecāki, bet daudz skaistāki par mani. No viņiem staroja tas, ko es meklēju. Es ieraudzīju viņos to savu nākotni, par kuru vienmēr neapzināti biju sapņojusi.
Caur šo filmu sākas mans ceļojums “YouTube” kanālā. Turpināju skatīties visdažādākās filmas, seminārus, intervijas un darba grupas ar filmā redzēto cilvēku piedalīšanos. Draudzīgā un mīļā “YouTube” vienmēr zināja pateikt priekšā- kas vēl par šo tematu mani varētu interesēt. Iegādājos Pavasara studijā iekaņotas afirmācijas latviešu valodā, atradu un “nolādēju” afirmācijas angļu valodā no dažādām tīmekļa vietnēm. Skatījos arī Krievijas un Ukrainas autorus par šo tēmu, klausījos afirmācijas krievu valodā.
Es cēlos no rīta un devos gulēt vakarā ar austiņām ausīs, kurās, kā pēdējie vārdi pirms apziņas izslēgšanās skanēja afirmāciju audio ieraksti. Mūsu zemapziņa pārejas posmos no nomoda stāvokļa uz sapni ir visatvērtākā jaunai informācijai. Šajos brīžos mūsu iekējais “cenzors”, kurš filtrē jauno informāciju caur eksistējošo pārliecību prizmu un nesakritības gadījumā noraida to, ir zaudējis savu modrību. Klausījos afirmācijas arī braucot uz darbu, gaidot rindās, gatavojot ēdienu, tīrot māju un darot citas mehāniskas lietas. Skaitīju, izkliedzu un izdziedāju tās skaļā balsī, braucot viena pati automašīnā.
Mēs esam tas, ko mēs domājam. Mēs topam par to, kam ticam. Mūsu dzīve ir tāda, kādu to iztēlojamies. Vēl vairāk-mūsu dzīve ir tas, ko mēs sakām. Ieklausieties savos vārdos un jūs, iespējams, to pamanīsiet.
Jau tālā senatnē cilvēki ir izmantojuši pozitīvus formulējumus ar mērķi justies labāk, taču par afirmāciju (pozitīvo apgalvojumu) pirmsākumiem, kas piefiksēti vēsturē, uzskata 20. gadsimta 20. gadus. Tolaik kā pirmais, kas savā praksē sāka izmantot pozitīvi formulētas domas, bija franču psihologs Emils Kue (Emile Coué). Viņš to nosauca par pozitīvo jeb optimistisko autosuģestiju. Psihologs uzskatīja, ka ir problēmas vai situācijas, kuru risināšanai nepieciešams iedarboties uz zemapziņu un to var izdarīt ar šo pozitīvo autosuģestijas metodi. Viņš saviem pacientiem ieteica vairākas reizes dienā atkārtot pozitīvās domas. Bija gadījumi, kad šādā veidā viņš izārstēja pat cilvēku veselības problēmas, tādēļ ārstu sāka dēvēt par dziednieku, ko viņš pats noliedza, apgalvojot, ka viss, ko darījis, ir palīdzējis cilvēkam pašam atrast spēku sevī, lai atveseļotos. Pasaulē joprojām plaši zināma viņa “mantra” - "Every day, in every way, I'm getting better and better". Katru dienu ar katru soli man klājas aizvien labāk un labāk. /Emīls Kuē/
Luīza Heija māca, ka spēcinošas domas vienmēr jāizsaka tagadnes formā. Piemēram, "Man ir..." vai "Es esmu...", nevis "Man būs." vai "Es gribu būt..." jo gadījumā, kad doma tiks izteikta nākotnes formā, rezultāti būs "kaut kad nākotnē", ne tagad un, iespējams, pat ne šajā dzīvē.
Afirmācijas ir jebkas, ko Tu domā vai saki. Tādā veidā Tu noformulē to, kam Tu tici, kā tu domā par dzīvi, un tāda tā arī kļūst. Domas, kuras mēs paturam prātā, un vārdi, kurus mēs sakām, nemitīgi veido mūsu pasauli. Nereti mēs esam pieraduši domāt negatīvās kategorijās un nepamanām to ļaunumu, ko paši sev nodarām. Vienīgais spēks, kas var mums kaitēt vai sagraut mūsu pasauli, ir mūsu pašu domas un uzskati. Kā klasisku piemēru negatīvai afirmācijai var minēt daudziem pazīstamu domu- man nekad nav pietiekami daudz naudas! Tā domājot un runājot, mēs nekļūsim bagāti, jo dzīve vienkārši atbild uz to, kādu mēs to sagaidam un redzam. Priekš manis tā bija vairāk nekā tikai patstāvīgi eksistējoša doma, to pavadīja neapzināts emocionāls fons- dusmas un aizvainojums, ka citiem naudas ir vairāk kā man un pastāvīgas bailes no naudas trūkuma. Aizvietojot šīs nomācošās domas ar pozitīvām, piemēram, “nauda pie manis nāk viegli”, “man vienmēr ir viss, kas man nepieciešams.” “es priecājos par savu līdzcilvēku labklājību”, es sāku mainīt savu domāšanu un pamazām mainījās arī manas emocijas, manu uzskatu un vērtību sistēma. Tas ir brīdis, kad sāk mainīties arī Tava dzīve,” apgalvo L. Heija un es to varu apstiprināt.
Afirmācijas es izmantoju katru dienu, un tiklīdz man radās kāda problēma, es vairs neskrēju sūdzēties un apspriest to ar citiem bēdu brāļiem un māsām, bet, es nekavējoties sev teicu: "Viss ir labi. Lai kas arī notiktu, viss ievirzīsies normālās sliedēs. Šī situācija man izvērtīsies par panākumiem vai atrisināsies pozitīvā veidā. Es esmu drošībā." Es pārstāju ļaut bailēm un negatīvām domām sevi terorizēt, bet līdzko atkal nonācu to varā, ar gribas piepūli koncentrēju savas domas uz sev kaut ko patīkamu. Luīzes Heijas patīkamā tēls ir “dzeltenas rozes”, mans- “okeāns, jūra”. Vienmēr ir iespējams atrast iemeslu pateicībai. Kaut vai par to, ka elpoju. Par to ka redzu. Par to, ka staigāju. Jāsaka godīgi, tas ne vienmēr izdevās. Bija arī dziļas neticības un izmisuma brīži. Bet es neatlaidīgi cēlos un turpināju.
Luīze Heija savās intervijās deva padomu nesteigties klāstīt visiem draugiem un paziņām par savu nodarbi, bet darīt to regulāri, paturot ticību panākumiem sevī, līdz brīdim kamēr afirmācijas atnesīs izmaiņas un cilvēki, iespējams paši pajautās, kā tās radušās. Jo tad, kad būs sasniegti rezultāti un ticība afirmāciju spēkam būs pietiekami liela, būs īstais brīdis dalīties ar šo mūžseno patiesību.
Afirmācijas kā metodi izmanto daudzi psihologi, kouči un citi speciālisti, tomēr ir arī daudzi, kas par to vērtību un noderīgumu šaubās.
Un kā jau iepriekš pieminēju, arī pārliecībai “pozitīvā domāšana un afirmācijas ir muļķīga sapņošana, un atteikšanās pieņemt realitāti”, ir iespējams piedot spēku. Jo šī doma ir spēcīgāka un tiek domāta vai izteikta ar lielāku “emocionālo lādiņu”, jo ātrāk tā kļūst par šīs domas īpašnieka realitāti.
Es jūs aicinu nepadodieties domām, kas ved prāta labirintā un negatīvo emociju strupceļā. Vienkārši sāciet darīt. Speriet pirmos soļus droši un pārliecināti. Un negaidiet rezultātus jau nākamajā nedēļā vai pēc mēneša. Pirmie, pavisam niecīgie rezultāti var parādīties pēc stipri ilgāka laika. Domai, tāpat kā sēklai dabā ir vajadzīgs laiks, lai tā uzdīgtu, iesakņotos un sāktu augt. Esiet pacietīgi un mierīgi. Luīza Heija to tēlaini salīdzina ar tomāta iesēšanu- viņa saka: tad, kad beidzot ir parādījuies pirmā lapiņa virs zemes- nesaminiet to, dusmīgi sakot- “Tas nav tomāts”. Priecājieties par šo asniņu ar vislielāko sajūsmu, kopiet, laistiet, barojiet un rūpējieties par to cik ilgi vien nepieciešams tieši Jūsu ražas ievākšanai. Šis “audzēšanas” laiks ir nopietns un rupīgs darbs, kura ilgums ir ļoti individuāls. Tas ir atkarīgs no mūsu “ierobežojošo pārliecību” smaguma, vai kā L. Heija apgalvo- no tās vietas, no kuras jūs nākat.
Tu vari izstrādāt pozitīvus apgalvojumus katrai savas dzīves sfērai. Sāc ar mīlestību pret sevi. Tu vari izmantot arī citu cilvēku radītus apgalvojumus, piemēram, Kuē mantru, vai arī fragmentus no svētiem rakstiem, ja Tev tuva ir kāda noteikta reliģiska pārliecība, vai vēl labāk – radīt pats savus apgalvojumus.
Radošumam to pielietojumā nav robežu. Apgalvojumus var izteikt skaļi, domās, klausīties to audio-ierakstus, rakstīt uz papīra, zīmēt, izdziedāt, dejot, dungot, izkliegt dabā vai automašīnā.
Kad es biju situācijās, kurās man bija laiks, bet nebija iespēju skaļi izteikt savus apgalvojumus (birojā, lidmašīnā, vilcienā, sapulcē), rakstīju tos uz papīra, lasīju tos no sava “dokumenta”, tāruņa ekrāna u. c. Izteicu tos klusu pie sevis- domās. Tas kļuva par manu patstāvīgo veidu, kā aizpildīt un izbaudīt laiku gaidot rindās, sastrēgumos, tikšanās vietās. Es tās tulkoju no dažādām valodām.
Es sāku savā nodabā spēlēties ar saviem apgalvojumiem. Es tos dungoju skrienot, vingrojot un peldot, izdejoju tos, zīmēju, lipināju uz ledusskapja, ierakstīju telefonā. Es biju tik aizrāvusies ar procesu, ka tikai pēc ilgāka laika pamanīju- mana apkārtne mainās, tajā ienāk jauni, pozitīvi cilvēki, es pievēršos jauniem hobijiem un nodarbēm, mana ēdienu un dzērienu izvēle mainās. Vide, kurā es nokļūstu ir skaistāka, manas darbības kļūst brīvākas, tajās ir vairāk spontanitātes un radošuma, man ir kļuvis priecīgāk un vieglāk dzīvot. Liela daļa baiļu bija mani pametušas un to vietā ienāca pārliecība par sevi, kā unikālu dabas daļu, kas ir dzimusi mīlestībai, mieram un drošībai. Pie manis atgriezās manis pašas mīlestība, kurai nav nekāda sakara ar iedomību, konkurenci vai citu cilvēku noniecināšanu. Gluži pretēji- katrā satiktajā cilvēkā es sāku ieraudzīt labo. Protams, sliktais nekur nepazuda, es redzēju arī to, taču es spēju uz to paskatīties ar līdzjūtību un pieņemšanu. Un pārsteidzošā kārtā- es sāku dzirdēt sevi biežāk sakām “Nē”. Situācijās, kurās es agrāk būtu piekāpusies mīļā miera labad, vai tāpēc, lai citi cilvēki par mani nepadomātu “slikti”. Es sāku aizstāvēt savu emocionālo telpu mierīgi un pārliecināti ar savu attieksmi un darbību demonstrējot “Nē”. Es pārstāju sevi žēlot un pārstāju žēlot citus. Brīžos kad bija iespējams kaut ko mainīt, žēlošanas destruktīvo enerģiju nomainīja mana rīcība, bet brīžos, kad mainīt nebija iespējams neko- parādījās, sāpīga, cieņas pilna situācijas pieņemšana.
Es uzaicinu Tevi deklarēt tādu dzīvi, kādu Tu vēlies, un ticēt, ka Tev tāda pienākas. Luīze Heija apgalvo, ka vienīgais iemesls, kas mūs attur no labā, ir pārliecība, ka mums tas nepienākas. Izsaki savus apgalvojumus tagadnes formā. Arī sarunās ar draugiem vai situācijās ar svešiem cilvēkiem vienmēr ir iespēja pateikt ko labu par situāciju, kolēģi, sevi. Nav svarīgi, ka Tavi apgalvojumi vēl nav īstenojušies (nav izpaudušies ārējās pasaules līmenī). Ja tie būtu jau izpaudušies, Tev afirmācijas nebūtu nepieciešamas. Izsakot pozitīvu rezultātu, Tu to radi – vispirms jau savā zemapziņā un prātā, pēc tam – arī ārējā pasaulē. Patiesībā viss, ko mēs savā dzīvē sakam un domājam- tā ir nepārtauka afirmāciju straume. Sāc šo straumi vadīt un virzīt tajā virzienā, kurā vēlies nokļūt.
Kad tu sāc izjust savu vārdu spēku, vari attīstīt šo Labā radīšanas spēku, deklarējot labo arī citiem cilvēkiem. Bieži vien tavi Labā apgalvojumi attiecībā uz citiem cilvēkiem var būtiski mainīt Tavas dzīves virzību. It sevišķi tad, ja viņu grūtības ir lielas, nebaidies un nekautrējies izteikt kategoriskus pozitīvus apgalvojumus, piemēram: - tev viss būs labi, viss ir kārtībā, protams, ka tu to vari izdarīt, es zinu, ka tu to vari izdarīt,
- es ticu taviem spēkiem, es apbrīnoju tavu talantu un spējas,
- tu esi stiprs un veselības pilns, tu šodien labi izskaties,
- paldies tev par iedvesmu, ko tu radīji, es augstu vērtēju tavu palīdzību.
Šādi vārdi var daudz ko nozīmēt taviem apkārtējiem cilvēkiem, vienalga, vai tie ir attālāki paziņas, tuvi draugi, kolēģi vai ģimenes locekļi.
Iespējams, būs cilvēki, kas nespēs pieņemt šos apgalvojumus, tas nekas, turpini klusējot ticēt cilvēkiem arī tad, ja viņi netic paši sev un dodies tālāk pa savu ceļu. Pārtrauc patstāvīgi “glābt” citus un pievērsies sev.
Luīze Heija ir ieteikusi arī iedarbīgu veidu, kā pastiprināt afirmācijas spēku- izteikt tās spoguļa priekšā! Skaties sev acīs un atkārto “Es mīlu Tevi un nosauc sevi vārdā”. Saki „Mana dzīve mani mīl!”. Tas sniegs papildus enerģijas lādiņu. Turklāt, pēc laika, atkārtojot šo darbību, tā būs kļuvusi par nosacījuma refleksu un vienmēr, kad paskatīties spogulī, tev “atnāks” šī afirmācija, un tas būs brīnišķīgs enerģijas pieplūdums attiecīgajā brīdī. Katru reizi, kad kaut kas neiet, tā kā bija ieplānots atrodi spoguli un saki sev skatoties acīs “Es mīlu Tevi. Viss ir labi. Es patiešām mīlu Tevi” Neļauj sev sēdēt un vaidēt, ka dzīvē neiet, ka nekas nenotiek tā, kā gribētos, ka Tev ir nožēlojams darbs, ka ienīsti šefu, esmi vientuļš, ir grūti.... Šīm „afirmācijām” cilvēki nereti velta daudz laika. Un cilvēki atkārto tās gan sev, gan tiem, kuri gatavi tos uzklausīt. Ievēro un apzinies šos brīžus. Un atrodi spēku sevī apstāties.
Pozitīvie apgalvojumi nebūt nenozīmē atteikties pieņemt realitāti un dzīvot sapņos un ilūzijās. Tieši pretēji, tas nozīmē ieraudzīt realitāti visa tās “neglītumā” un uzņemties atbildību par to. Sākumā iemīli to, kas ir Tev blakus. Ieraugi pozitīvo, jeb “veselo” daļu cilvēkā, vietā, situācijā, lai cik negatīva tā kopumā būtu vai izskatītos. Un tad atstāj to visu ar mīlestību, zinot, ka Tu, tāpat kā citi esi pelnījusi “vairāk”, “labāk”, “vienkāršāk”, “mierīgāk”. Tev nav pienākuma “ciest” vai “upurēties” tāpēc ka cilvēki, kas ir Tev apkārt ir izvēlējušies ne- laimi.
Ir pagājuši vairāk kā pieci gadi manu afirmāciju un pozitīvo domu “kompānijā”. Es esmu nomainījusi darbu, kurš vairs neatbilda manām pārliecībām, apguvusi jaunas zināšanas un profesijas, kuras mīlu, sasniegusi dzīves veidu, kuru es varētu raksturot kā jēgpilnu, laimīgu un drosmīgu. Esmu mainījusies iekšēji un ārēji, ieguvusi mieru, pārliecību par saviem spēkiem un veselību. Mana dzīves vieta ir kļuvusi skaistāka, finansiālais stāvoklis – brīvāks, attiecības ar ģimeni un draugiem vienkāršākas, jēgpilnākas un mīlestības piepildītākas. Mana dzīve un darbs man sniedz gandarījumu un prieku. Nē, es neesmu kļuvusi skaistāka tādā nozīmē, ka būtu atguvusi jaunību. Mani ieguvumi ir daudz patiesāki- es vairs nebaidos no vecuma un mīlu šo dabas ritējumu savā ķermenī. Un man ir vēlme atdot atpakaļ pasaulei to, ko esmu tik dāsni no pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem saņēmusi. Tādēļ nolēmu izveidot afirmāciju sarakstus un audio ierakstus, no kuriem cilvēki var iedvesmoties un veidot paši savas patiesības. Lai katrs, kam ir vēlme var lasīt, rakstīt, klausīties un iedvesmoties. Lai mums izdodas radīt labāku dzīvi sev un tiem, kas ir ap mums.
Un visbeidzot-Pateicība. Dariet un domājiet pozitīvās domas ar pateicību. Pateicība ir tā emocija, ar kuru mēs varam pārvaldīt notikumu plūsmas. Japāņu zinātnieka Emoto M. pētījumā par informācijas ietekmi uz ūdens kristālisko struktūru, tika parādīts, ka tieši pateicības emocija rada visskaistāko un sarežģītāko ūdens kristālu. Pateicība ir ārkārtīgi stipra emocija, un to ir vērts iemācīties apzināti savā dzīvē izjust. Pateicība ir enerģija, kuru mēs sūtām prom no sevis, kuru mēs izstarojam ap sevi apkārtējā telpā. Ja esam pateicīgi par kādu notikumu, mēs atļaujam savā dzīvē ienākt vēl vairāk šādiem notikumiem. Pateicība ir patiesa lūgšana bez vārdiem.
Antra Sloka ©