klātesamības ceļš

  1. par prieku

    “Tavs prieks ir tavas neslēptās skumjas.

    Tas pats avots, no kura ceļas tavi smiekli, ir bieži pildījies ar tavām asarām.

    Un kā gan citādi var būt?

    Jo dziļāk šis skumjas iegraužas tavā būtnē, jo vairāk prieka tu spēj saturēt.

    Vai tad trauks, kurā tu pildi vīnu, nav tas pats trauks, kas apdedzināts podnieka krāsnī?

    Un vai tad flauta, kas mierina tavu dvēseli, nav tas pats koks, kas izgrebts no nažiem?

    Kad tu esi priecīgs, tad ieskaties dziļi savā sirdī, un tu redzēsi, ka tevi ielīksmo vienīgi tas pats, kas tevi apbēdinājis.

    Kad tu esi noskumis, tad ieskaties savā sirdī, un tu redzēsi, ka patiesībā tu raudi par to, kas devis tev prieka.

     

    Daži no jums saka: “Prieks ir lielāks par skumjām,”  - un citi saka: “Nē, skumjas ir lielākas.”

    Bet es jums saku – tie nav šķirami.

    Kopā tie nāk, un kad viens sēž pie tava galda, atceries, ka otrs guļ aizmidzis tavā gultā.

    Tu šūpojies kā svara kausi starp savām skumjām un prieku.

    Vienīgi tad, kad esi tukšs, tu esi mierā un līdzsvarā.

    Kad dārgumu glabātājs pacels tevi, lai nosvērtu savu zeltu un sudrabu, tad tavam priekam vai skumjām svaru kausos jāceļas vai jākrīt “ /Halīls Džibrāns. Pravietis./