klātesamības ceļš

  1. par pacietību

    Kuģis vētrā noslīka netālu no neapdzīvotas salas, un tikai viens cilvēks izglābās. Viņš bija spēcīgs un jauns vīrietis, un aizpeldēja līdz salai. Sākumā priecājās, ka ir dzīvs, un tad katru dienu pacietīgi gaidīja, kad viņu izglābs. Tā gāja dienas, un vīrietis jau iedzīvojās salā, uzcēla sev māju, un izgatavoja saimniecības lietas. Un katru dienu, viņš pacietīgi lūdza Dievu, un cerēja, ka pie horizonta parādīsies kuģis.

    Kādu dienu vīrietis vēlu nākot mājās no medībām, ieraudzīja, ka viņa māja deg lielās liesmās. Un visa viņa māja ar visām mantām drīz vien pārvērtās pelnos.

    Niknums un skumjas pārņēma vīru, un viņš kliedza:

    - Es tik daudz dienu te atrodos, uz šīs nolādētās salas, un katru dienu es, Dievs, Tev lūdzu palīdzību, bet Tu man atņem pēdējo.

    Asaras ritēja par vīra vaigiem, un viņš no skumjām aizmiga, turpat jūras krastā.

    Nākamā rītā pamodies, viņš neticēja savām acīm – salas virzienā peldēja kuģis. Tā bija ilgi gaidītā palīdzība.

    -        Es jūs tik ilgi gaidīju, kā jūs mani tomēr atradāt?- jautāja vīrietis glābējiem

    -        Tu taču pats vakarnakt sūtīji, tik milzīgu dūmu signālu, tā mēs sapratām, ka vajag meklēt šeit!

    Visi smējās.

    Situācija vairs nelikās tik smieklīga, kad Meistars piebilda:

    -        Katru reizi, kad jūs uz kādu apvainojaties, atceraties, kā jūs palīdzējāt tam, kurš jūs apvainoja.
    Vai var apvainot cilvēku, ja viņš atsakās pieņemt apvainojumu?