Šodien es sēžu un apceru par Brīvību! Un par pelēkā izjūtām, kas nav ļāvušas justies brīvi. Varbūt arī Tu tās pazīsti ...
Tai sievietei, ko atceros, vēl nebija trīsdesmit gadu. Viņai bija vīrs, trīs bērni, un nepabeigta augstākā izglītība. Viņa vienmēr centās ģērbties savādāk nekā citi, jo pati šuva un adīja. Bieži izejot sabiedrībā tika šūtas un saskaņotas meiteņu kleitas ar savējām. Tas izskatījās droši vien skaisti, jo daži to ievēroja. Taču, salīdzinot ar citiem, jaunā sieviete jutās pelēka. Tad, kad viņas bērni pagalmā jautri rotaļājās, smējās, čaloja, priecājās, viņa tos vēroja un gribēja priecāties līdzi, taču atkal jutās pelēki. Lai kā viņa gatavojās ballītei, kur satikās ar savām draudzenēm, arī starp tām viņa jutās nedzirdēta, nepamanīta un pelēka. Viņas vīrs bija ļoti labs cilvēks, viņa vismaz tā domāja. Jo viņš nedzēra, nepīpēja, un kā dažai citai draudzenei arī negāja “pa kreisi”, viņš rūpējās, cik vien spēja par ģimeni, un reizēm arī ar bērniem paspēlējās. Viņa viņā klausījās, ticēja krāsainajiem sapņiem kādus viņš savā iztēlē zīmēja. Viņa cerēja, ka kādreiz un kaut kad būs krāsaini, bet šodien ar vīru kopā viņa jutās pelēki. Arī mājās bija kārtība un sienas tika krāsotas dažādās krāsās, taču viņa jutās pelēki.
Un tikai tad, kad viņa uzdeva sev jautājumu – kāpēc pelēki? Nāca atbildes. Sieviete redzēja sapni, kurā bija apsaitēta no galvas, līdz kājām, ar pelēku marles saiti, un pie viņas ciemos nāca draugi, radi, un citi cilvēki, taču viņa neko nevarēja pateikt, neko saņemt un tiem neko iedot.
Kāda balss teica:
- Tavas acis ir aizmiglotos, jo Tu koncentrējies uz to, ko vēlies un neredzi to, kas ir patiesībā.
- Tava mute ir aizlīmēta, jo Tu nesaki, kā jūties un ko domā.
- Tavas rokas un kājas ir sasietas, jo Tu nedari to, ko patiesi vēlies.
Tikai tad, kad sieviete pateica sev, ka vēlas būt BRĪVA no šīm saitēm, un sāka kaut ko darīt, lai atbrīvotos, viņa arvien retāk jutās pelēki.
Mums katrai ir vismaz piecas BRĪVĪBAS, ir teikusi Virdžinija Satīra:
“Brīvība redzēt to, kas šobrīd ir, nevis censties redzētu to, kam būtu bijis jābūt vai to, kas būs.
Brīvība teikt to, ko tu domā un jūti, lai neteiktu, to ko tev vajadzētu teikt.
Brīvība just to, ko tu jūti, lai nejustos, tā kā tev vajadzētu justies.
Brīvība jautāt, to ko gribi, lai nevajadzētu gaidīt atļauju.
Brīvība riskēt sevis dēļ, lai nebūtu jāslēpjas “drošībā”.”
Arī TU vari sākt kaut ko darīt!
Antra Sloka ©