klātesamības ceļš

  1. nebeidzami slīpējamais dimants – attiecības

    Dagnija Millere-Balandīna

    žurnāls "Taka" 2016.

    Konsultē psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva

     

     

    Nebeidzami slīpējamais dimants – attiecības

     

     

    Atsaucoties uz Hārvarda Pieaugušo attīstības pētījumu, kurš ildzis jau 75 gadus un intensīvi apsekojis 724 vīriešu dzīves – laimi un veselīgu dzīvi mums palīdz sasniegt nevis slava, bagātība un nemitīga darba noslodze, bet gan labas un kvalitatīvas attiecības.

     

    Kāpēc šos rezultātus ir vērts ņemt vērā – izskaidrot palīdzēs eksistenciālā virziena psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva, kura jau vairāk nekā desmit gadus vada terapijas grupas un seminārus par attiecībām. Būsim vērīgi un parūpēsimies par savu fizisko un garīgo labsajūtu jau laicīgi!

     

     

                Attiecību anatomija

    Ja ieskatāmies attiecību būtībā un tajā, kā tās ietekmē ikvienu no mums – varam pamanīt daudzas pretrunas, skaidro psihoterapeite. Attiecības, bez šaubām, mēdz izgaismot ceļu uz laimi un palīdz mums tapt laimīgiem, bet tajā pat laikā – nereti tieši attiecību dēļ jūtamies nelaimīgi, nevajadzīgi un neredzam pat jēgu dzīvot. Attiecības veicina personības izaugsmi un briedumu – mēs mācāmies un gūstam jaunu pieredzi. Bet dzīves līkloči reizēm aizvirza arī līdz degradējošām attiecībām, kas grauj personību un apstādina dzīves pozitīvo virzību. Attiecības var iepriecināt un var apbēdināt. Tās ceļ un gremdē. Padara brīvus un liek justies kā cietumā. Var būt interesantas, bet arī bezgala garlaicīgas. Tajās varam justies izstumti, nevienam nevajadzīgi, tāpat – pieņemti bez nosacījumiem. Gan laimīgi, gan nelaimīgi. Esot attiecībās, spējam radīt un paveikt daudz labu darbu – gan priekš sevis, gan citiem, bet varam arī pilnībā pazaudēt sevu patieso būtību. Turklāt nav nozīmes – esam mēs attiecībās vai nē – vientulība vai, tieši otrādi, apmierinātība ar dzīvi (mūsu pašu aktivizēta) var pieklauvēt pie jebkurām durvīm.

     

    Kā pieņemt sevi un savu vientulību?

    Vispirms jāprecizē, ka vienatne nav vienādojama ar vientulību. Esot vienatnē, mēs esam attiecībās paši ar sevi. Un, ja mākam veidot attiecības ar sevi un savu garu, dvēseli, dievišķo daļu jeb vērtību pasauli, tad pastāv daudz lielāka iespējamība, ka pratīsim veidot kvalitatīvas un laimīgas attiecības arī ar otru personu. Protams, it visam nepieciešams mērs, arī vienatnei – tai ir jābūt tādās devās, lai uzkrātu enerģiju, atpūstos, izjustu sevi un apzinātos savas vajadzības, bet ne pārspīlētā daudzumā. Ja vienatne tomēr kļūst prioritāra un būtiski ierobežo socializēšanos un tuvas attiecības ar citiem, ar laiku pielavās arī vientulība. Tādā gadījumā ir svarīgi – kā šo sajūtu apstrādājam, jo vientulība var gan kaitēt, gan palīdzēt mūsu veselumam – garīgajai un fiziskajai veselībai. Kā?

    Vientulība ved uz izolāciju, atdalīšanos un atšķirtību, uz ieraušanos sevī un savās domās. Vientulība ir galēji mokošs apziņas stāvoklis, kā rezultātā indivīds jūtas nesaprasts, nepieņemts, izstumts, bez mazākās nojausmas – kā rīkoties tālāk. Jūtoties vientuļš, cilvēks, pat atrodoties sabiedrībā, domās ir pavisam kur citur – pagātnē vai nākotnē, neapzināti gaidot, ka dzīve pēkšņi mainīsies pati no sevis. Viņš var būt apbrīnojami produktīvs darbā, taču, atgriežoties mājās, vienmēr ir pārguris un nekas viņu neaizrauj. Raksturīgs truls skatiens, kas vērsts vai nu televizora, vai arī datora ekrāna virzienā. Fiziski viņš ir kopā ar mājiniekiem, bet pilnvērtīga komunikācija nenotiek. Par atdalīšanos un izolēšanos liecina arī cilvēka ieņemtā vērotāja pozīcija, dēļ kā viņam šķiet, ka dzīve vienkārši paslīd garām. Viņš labi zina, kā jādzīvo citiem, kā vajadzētu vadīt valsti vai uzņēmumu viņa priekšniekam, kā jāuzvedas bērniem un partnerim utt., bet pats ir vērotājs, turklāt izteikti pasīvs, tādējādi neuzņemas atbildību par savā dzīvē notiekošo. Ar laiku šāda – ar negativitāti piesātināta un uz bezdarbību tendēta – attieksme pret dzīvi sāk ietekmēt arī fizisko veselību. Nereti parādās dažādas slimības, kā arī veģetatīvās distonijas un depresijas pazīmes. Nevēloties satikties ar sevi un pieņemt savu vientulību, cilvēks bēg – veido virspusējas attiecības attiecību pēc un nemitīgi sevi nodarbina, lai tikai nepaliktu laika pabūt vienatnē ar sevi. Visa enerģija tiek atdota citiem, tādējādi ķermenis, prāts un gars atrodas nebeidzamā pārslodzes režīmā.

    Tajā pašā laikā vientulība mēdz būt arī noderīga. Izdzīvojot to pilnvērtīgi un veselīgās devās, mēs ieraugām un daudz labāk izprotam savu (jā, tieši savu!) īsteno ceļu – kā būt laimīgam. Kad iestājas tukšums, izgaismojas būtiskais. Vientulība, pamestība un atstumtība var palīdzēt mums satikties ar savām slēptākajām bailēm (bailēm dzīvot, izpausties un mīlēt) un tumšākajām ēnām, iepazīt savu gara spēku un sajust dievišķo sevī. Caur šo dziļo un smago pārdzīvojumu mēs sākam apzināties dzīves jēgu. Protams, šis ceļš nav viegls, bet, ak vai, cik gan vērtīgs! Tas, kurš spēj būt saiknē ar savu esības centru, apzinās savu autentiskumu, savu unikālo esību šajā pasaulē. Viņš saprot, ka neviens nav ne atstumts, ne pamests. Mainās apziņas stāvoklis – rodas „mēs” izjūta – vienotība ar pasauli un Visumu.

     

    Mēs kļūstam bagāti caur attiecībām

    Pasaule ir piesātnāta ar vilinošiem piedāvājumiem. Mūs aicina pirkt, pirkt un vēlreiz pirkt, lai mēs justos piederīgi dažādu preču pieblīvētajā pasaulē. Un uz kādu brīdi tas varbūt patiešām ir saistoši – spēlēties ar pieaugušo mantiņām – naudu, dārgiem pirkumiem, jaunām mašīnām, viedtālruņiem, slavu, varu un neierobežotām iespējām, kuras paši sev esam radījuši. Tas taču ir tik cilvēciski – gribēt vēl un vēl, arvien labāk un vairāk. Diemžēl – kamēr cilvēks ir pārņemts ar dzīšanos pēc lietām un dažādiem tituliem – nopietnas un kvalitatīvas ilgtermiņa attiecības aizslīd otrajā plānā un kļūst mazāk nozīmīgas. Rezultātā aizmirstam, ka bagāts cilvēks ir nevis tas, kuram vairāk naudas un mantu, bet gan tas, kuram pieder dzīves gudrība, līdzcietība un spēja sniegt vērtīgu padomu. Tāds, kuram gaismas pilna dvēsele un mirdzošas, dzīvīguma pilnas acis; kurš garīgi nesalūst pat tad, ja viņam visu atņem. Tāds, kurš saglabā iekšējo mieru pat vislielākajā haosā. Paļaujoties uz sevi un pasauli, viņš par spīti visam veiksmīgi dzīvo tālāk un turpina dalīties labajā ar citiem. Pēc vienkāršas sarunas ar šādu indivīdu ikvienam ir sajūta, ka dvēsele kļuvusi par gramu bagātāka.

    Lietas paliek tikai lietas. Protams, materiālā pasaule atvieglo ikdienišķo sadzīvi, taču nemitīga dzīšanās pēc komforta diezgan spēcīgi attālina mūs no cilvēciskā kontakta un nezūdošām vērtībām. Dzīves pieredze un viedums, personības attīstība un pilnvērtīgas attiecības ir patiesie dzīves dimanti, uzskata psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva. Tieši kvalitatīvas attiecības – ar sevi, otru cilvēku un pasauli kopumā – dara mūs bagātus. Tomēr – lai veidotu tuvas un vērtīgas ilgtermiņa attiecības, ir jāiegulda liels darbs. Jāatsakās no egocentrisma un jāpieslīpē savi vājuma akmeņi. Būt attiecībās ir daudz grūtāk, nekā vienkārši rūpēties par ikdienišķām lietām sev apkārt. Tāpat – gūt konkrētus rezultātus kādā konkrētā darba izpildē ir daudz vienkāršāk – nekā gūt panākumus tuvās attiecībās, īpaši, ja primārās ģimenes pieredze nav bijusi visai kvalitatīva. Un tad, lai pasargātu sevi no šīm grūtībām, kas patiesībā ir ceļš uz laimi, cilvēks slēpjas aiz darbaholisma un dažāda veida izklaidēm. Viņam ir bail no tuvības, intimitātes, atklātības un atdošanās. Bail saņemt mīlestību, jo tas ietver arī došanu. Tās ir bailes zaudēt un uzņemties atbildību. Bailes nebūt pietiekami labam. Bailes būt citādi domājošam, pamestam un atstumtam. Un daudz, daudz citu baiļu, kuras paši savā prātā esam radījuši. Ja šīs bailes paliek neapzinātas un tiek ignorētas, visbiežāk piepildās teiciens – no kā visvairāk baidāmies, tas arī notiek.

     

    Kā gūt panākumus?

    Alberts Einšteins ir teicis: „Pamēģini kļūt nevis par veiksmīgu, bet gan drīzāk vērtīgu cilvēku”! Ja jūtamies vērtīgi priekš sevis un saviem tuvajiem, darot vienkāršu un vērtīgu darbu, domājot un runājot vērtīgus vārdus – tā jau ir milzīga daļa no laimīgas un panākumiem bagātas dzīves. Laimīgi varam justies jau no tā vien, ka esam uz šīs pasaules un blakus ir tuvie cilvēki, ka virs galvas ir debesis un sejā spīd saule, ka spējam raudāt un izjust prieku. Laimi, ko krājam no dzīves pieredzes mirkļiem, atņemt mums nevar neviens.

    Komunikācijā jeb saskarsmē dzīves potenciālā labizjūta ir atkarīga no četriem attiecību balstiem:

    • attiecības ar sevi;
    • attiecības ar tuvo-mīļoto cilvēku;
    • attiecības ar radiniekiem, draugiem, kolēģiem un pārējiem, ar ko komunicējam;
    • attieksme pret pasauli.

    Visi šie balsti ir ļoti būtiski un neizbēgami viens otru ietekmē. Katras attiecības sniedz savu pieredzi, bagātību un gudrību. Un dzīves labizjūtu gūstam tad, ja caur šīm attiecībām mācāmies vairot mīlestību un stiprinām savu gribu. Pirmais un vissvarīgākais balsts ir attiecības ar sevi. Diemžēl lepnība ir tā, kas šīs attiecības visbiežāk grauj, nevis ceļ. Tā iznīcina mīlestību un iztukšo gara bagātību. Kvalitatīvas un veiksmīgi funkcionējošas attiecības nav iedomājamas lepnības gaisotnē. Lai attiecības būtu laimīgas, šo kaitīgo īpašību nepieciešams izskaust. Savukārt, ja vēlamies darīt laimīgus savus bērnus – ir svarīgi atjaunot saikni un sakārtot saknes ar saviem senčiem. Psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva dalās ar piecām prasmēm, kuras visas sākas ar burtu P. Ja tās veiksmīgi attīstām, tad jebkura veida attiecībās panākumi garantēti:

    • pacietība;
    • piedošana;
    • pateicība;
    • pieņemšana;
    • pieticība.

     

    Dziedinošās attiecības

    Siltas un tuvas attiecības dziedina gan ķermeni, gan garu. Tās maz pamazām ļauj uzticēties cilvēkiem, pasaulei un, pats galvenais, atraisa ticību sev. Siltas un tuvas attiecības dod iespēju ieskatīties dziļāk, redzēt plašāk un uzdrošināties būt. Bez šaubām, tās mūsu dvēselē atstāj arī pēdas, lielākoties – mīlestības pēdas, un šie nospiedumi ļauj ticēt labajam un gaišajam, rosina mīlēt. Tāpēc varam būt pateicīgi, ja savā dzīves ceļā esam satikuši kādu, kuram varam pilnībā uzticēties un nepieciešamības gadījumā saņemt patiesu atbalstu. Pat ja šis cilvēks ar mums blakus nogājis tikai nelielu dzīves ceļa posmu, tas jebkurā gadījumā ir brīnišķīgs ieguvums. Dzīves taka taču ir pietiekami gara, lai atkal un atkal satiktu kādu, ar ko kopā dalītu laimi.

    Toties indivīdi, kas izraisa negatīvas emocijas, arī ir uzmanības vērti, jo viņi mūs skolo – vienmēr kaut ko atspoguļo – vai nu mūsu lepnību, vai slinkumu, augstprātību, neizdarību un/vai citas cilvēciskās vājības jeb tā saucamos tarakānus. Socializējoties un komunicējot, mēs daudz intensīvāk atklājam arī sevi. Problemātiskās situācijas perfekti ataino to, cik labi esam apguvuši dzīves mācības – vai spējam pārliecinoši pateikt un novilkt robežas; vai protam mierīgi un saprātīgi reaģēt uz pārmetumiem, neapmierinātību un agresiju; cik skaidri un konkrēti attiecīgās situācijās spējam definēt savas vajadzības utt. Psihoterapeite gan akcentē, ka tas nebūt nenozīmē, ka ik dienas jāmeklē un jāuzturas šādu skolotāju klātbūtnē. Vajadzīgās situācijas mūs atrod pašas, un mūsu rokās ir izvēle – kurā brīdī vēlamies atpūsties un baudīt sev tīkamas attiecības, bet kurā – sevi eksaminēt. Tas jāsajūt intuitīvi – vai un cik ļoti tas konkrētajā dzīves posmā un mirklī ir nepieciešams.

     

                Nekaitēsim ne sev, ne apkārtējiem!

             Lai nonāktu līdz harmoniskām attiecībām ar citiem, vispirms tās jāizveido pašam ar sevi, saprotot – kas patiesībā notiek mūsu prātā un domās, kādas ir sajūtas, reakcijas uz noteiktām situācijām un no kā baidāmies. Lūk, daži Antras ieteikumi, kā aktualizēt saikni ar sevi, tādējādi atraisot sevi attiecībām, veidojot auglīgu vidi pilnvērtīgai, veselīgai un kvalitatīvai dzīvei.

    ü  Atmetīsim ilūzijas!  Nav iespējams izveidot harmoniskas attiecības pilnīgi ar visiem. Vienmēr būs kāds, kuram kaut kas nepatiks. Pat mūsu iekšējais miers, labestība un dzīvesprieks atsevišķu personu var nokaitināt. Tāpēc uzstādīsim pašu svarīgāko mērķi – būt harmonijā ar sevi. Tā, lai garīgās vērtības ir apzinātas un saskaņā ar sirdsapziņu. Tālākā virzība notiks pati no sevis – un vislabākajā tās versijā.

    ü  Teiksim dzīvei JĀ! Ja esam izolējušies un ierāvušies savā aliņā – laiks kāpt pāri savai komforta zonai. Ja neizdodas paša spēkiem, jāmēģina mest pie malas savs lepnums un jālūdz palīdzība. Cilvēks, kurš no visas sirds vēlas atvadīties no savas vientulības, iespējas atradīs. Praktiski semināri, terapijas grupas, mācības, komandas sports, dejas, teātris, dziedāšana korī utt. – tas viss var palīdzēt atgūt dzīves garšu. Ja tomēr nekas nepalīdz – ļoti iespējams, ar profesionāļa līdzdalību jāizpēta vientulības iemesli un jāgatavojas nopietnākam darbam ar sevi. Jebkurā gadījumā fakts paliek fakts – izeja ir darbs ar sevi, nevis brīnuma gaidīšana no citiem!

    ü  Strīdos dzimst patiesība! Ķīviņi, domstarpības un konflikti ir dabiska attiecību sastāvdaļa. Ikviens cilvēks ir unikāls, tādējādi arī atšķirīgs savā uztverē, domāšanā un izpausmēs. Ķīviņi ļoti labi atspoguļo mūsu katra nepilnības (attieksmē pret sevi un pasauli) un aktualizē jautājumus – kas mēs esam? Kādi mēs esam? Un kādas ir mūsu vēlmes un vajadzības?

    ü  7 gudrības. Psihoterapeite Antra dalās ar septiņām gudrībām, kuras atradusi kādā mūka grāmatiņā. Piespraustas pie ledusskapja, tās ik dienas par sevi atgādina un liek piedomāt par dzīves kvalitātes uzlabošanu.

    • Nevienu nekritizē, netiesā, neaprunā!
    • Katru dienu meditē/esi ar sevi vismaz 5 līdz 20 minūtes.
    • Dāvā citiem prieku!
    • Koncentrējies uz savu nodomu un mērķi! Apsolītas, bet neizdarītas lietas atņem enerģiju.
    • Nepiesaisties vienai domai! Vēro, kas notiek tev apkārt.
    • Kontrolē savas emocijas. Neuzgāz tās otram.
    • Izsaki pateicību!